«Apprecoties 19 gadu vecumā, biju pārliecināta, ka kopā ar vīru sagaidīsim vecumdienas. Taču laulības 14 gadi man kļuva par pamatīgu dzīves skolu, kas turpinās joprojām».
“Apprecoties 19 gadu vecumā, biju pārliecināta, ka kopā ar vīru sagaidīsim vecumdienas. Taču laulības 14 gadi man kļuva par pamatīgu dzīves skolu, kas turpinās joprojām.”
Tā raksta Inta, rīdziniece, kuras dzimtas saknes ir Liepājas pusē – Paplakā.
Vīrs dzēra, pamazām degradējās, strīdos sāka pacelt roku pret mani un bērniem, reizēm pat naktīs nācās bēgt no mājām. Ar lielām pūlēm izdevās panākt šķiršanos. Mājās ienāca miers. Lai nopelnītu dzīvokli, atstāju labi atalgotu darbu un sāku strādāt par sētnieci. Alimentus nesaņēmu.
Mēģināju satikt garīgi tuvu cilvēku, ar kuru varētu būt kopā. Desmit gadu laikā sastapu dažus vīriešus, kuri manī no jauna pamodināja sievieti, ko var mīlēt un cienīt. Kādu dienu sastapu Jurģi. Viņa acis bija skumjas, maigas, bet lielās, sastrādātās rokas tādas, kādās sieviete var justies drošībā. Spēju to novērtēt, jo nāve man bija atņēmusi tēvu, brāli, vecāko meitu, atstājot jaunāko meitu un 80 gadu vecu mammīti. Jurģa mamma un brāļa ģimene mani sagaidīja īpaši. Uzklausot Jurģa dzīvesstāstu, sapratu, kāpēc attieksme ir tāda.
Pirmā laulība Jurģim izjukusi, jo sievai nav bijis mātes jūtu. Tēvs izaudzināja dēlu, un māte pat neatceras viņa dzimšanas dienu. Bauskā vienā mājā ar Jurģi dzīvoja jauna sieviete. Aldu bērnībā bija pieņēmusi viņas tēva māsa. Meitenes vecāki bija dzērāji, kuri par viņu negādāja.
Nejauši iepazinusies ar Jurģi, jaunā sieviete saprata, ka radusies iespēja ērti iekārtot dzīvi. Alda pārvācās pie Jurģa, kurš bija 15 gadu vecāks. Viņš bija strādīgs, viņa – mīļa, 1996. gadā abi apprecējās. Pamazām atklājās, ka Alda melo un izliekas. Nācās mainīt dzīvokli, aiziet no Bauskas, lai izvilktu viņu no draugu jautrajām kompānijām.
Izrādījās, ka Aldai nevar būt bērnu. Viņa sāka runāt, ka vajadzētu mazuli adoptēt, bet Jurģis negribēja piekrist. “Jaukā” sieviņa sāka parādīt raksturu. Adopcijai Jurģis beidzot piekrita, bet ar abpusēju norunu – ja Aldas uzvedības dēļ izjukšot ģimene, bērnu audzinās viņa viena, neprasot uzturlīdzekļus. Jau tad bija skaidrs, ka ģimene nav stabila, Alda nestrādāja. Jābrīnās, ka adopcijas procesā to neviena atbildīgā persona nepārbaudīja.
Bērniņu paņēma no zīdaiņu nama Rīgā. Jurģis strādāja garas stundas, lai uzturētu ģimeni. Sieva pucējās, atrada draugus, iedzēra. Lai mainītu vidi, ģimene pārdeva dzīvokli, pārcēlās uz Rīgu, kur īrēja mitekli. Alda ātri apguva masieres profesiju. Taču, sākusi strādāt, jaunā sieviete mājās mēdza pārnākt iedzērusi. Jurģis aizliedza viņai turpināt strādāt. Dzīve Rīgā bija dārga, un ģimene pārcēlās pie vīramātes.
Vīrs nodibināja nelielu uzņēmumu, Alda mēģināja kārtot grāmatvedības lietas, taču viņai tas nepadevās un nepatika. Tāpat kā mājas darbi un bērna audzināšana, kurā vīramāte mēģināja palīdzēt. 2003. gadā ģimene vēlreiz pārvācās. Neliela pagasta centrā Bauskas rajonā viņi lēti nopirka trīsistabu dzīvokli, ko noformēja uz sievas vārda.
Jurģis audzināja adoptēto bērnu, Alda ātri atrada sev kompāniju. Pie viņas pārcēlās māte ar draugu, kuram patika jautra dzīve. Jurģis visus uzturēja līdz brīdim, kad atklājās, ka Aldai ir tuvas attiecības ar citu vīrieti. Atstājot iedzīvi sievai, Jurģis pārcēlās pie savas mātes. Viņa vietu ģimenē ieņēma Aldas piedzīvotājs, kurš adoptētajam puisēnam bija jāsauc par tēvu.
Satiekot Jurģi, palīdzēju viņam atgūt ticību dzīvei. Esam kopā un ļoti laimīgi. Alda saprata, ko ir zaudējusi, jaunais draugs dzēra, viņu iekaustīja. Jurģis iesniedza tiesā prasību šķirt laulību. Manta netika dalīta, bet Jurģis apņēmās maksāt adoptētajam bērnam 20 latu mēnesī. Tikai šādā gadījumā Alda piekrita šķirties.
Uzzinot, kā Jurģim ir klājies, mani pārsteidz, ka sešu gadu laikā neviena institūcija nav painteresējusies, kā dzīvo adoptētais bērns. Alda par viņu nerūpējas un otro reizi ir padarījusi zēnu par bāreni. Februārī Jurģis saņēma piedziņas rakstu, ka viņam jādod uzturlīdzekļi bērnam – 50 latu katru mēnesi. Alda turpina, kā pieradusi, – dzīvot uz citu rēķina.
JURĢA SIEVA
Iegūst tiesības
Saziņā ar autori vēstulē mainīti personu vārdi. Situāciju komentē juriste – Īslīces pagasttiesas priekšsēdētāja Solvita Zvilna: “Uzreiz jāteic, ka Jurģa pašreizējās sievas pārmetumi institūcijām par atļauju Aldai adoptēt bērnu nav pamatoti. Ne jau sieviete viena, bet ģimene – Alda un viņas vīrs Jurģis – nolēma dot mājas kādam bez vecāku gādības palikušajam. Spriežot pēc vēstulē sacītā, tāda ir adopcijas dokumentārā puse. Līdz ar to iestājas arī atbilstoša atbildība. Adoptētais iegūst tādas pašas tiesības kā pašu bērns. Tāpēc Alda var pieprasīt uzturlīdzekļus bērnam no tēva.
Atklājot, ka māte par zēnu nerūpējas, neaudzina vai dara pāri, kā var nojaust no vēstules, pagasttiesas kompetencē ir lemt par aprūpes tiesību atņemšanu nepilngadīgā bērna mātei un aizgādību pār bērnu uzdot veikt bērna tēvam.”
Atbildība par saistībām
Psiholoģe Solvita Tilgale atzīst: “Vēstulē diemžēl pausts tikai vienas puses viedoklis. Ir saprotams, kas Jurģa pašreizējai sievai visvairāk nepatīk – Alda ar savām prasībām traucē jaunās ģimenes saskaņu. Atbildība par iepriekšējām saistībām mēdz būt atkārtotu laulību obligāta piedeva, ar to ir jārēķinās. Šajā gadījumā pats sliktākais, ka cietējs ir adoptētais bērns.
