Gruzijas – Krievijas konflikta laikā un mēģinājumos normalizēt starpvalstu situāciju aktivizējusies sabiedriskā doma. Izskanējuši atbildīgu amatpersonu aicinājumi būt paaugstinātā gatavībā, neizslēdzot iespējamu Baltijas valstu…Bāleliņiem…Bāleliņiem priecāties vai bēdāties?
„Daudzi bēdājas, ka Rīgā Pēterim I, šim iekarotājam, celšot pieminekli. Par to gan nebēdājas, ka toreiz latvieši nebija saimnieki savā zemē. Ka tiem vai citiem kaklakungiem, vāciešiem vai zviedriem, šo pilsētu atņēma – nu, kāda tur bēda! Pēteris I pievāca savu senču un savas ķeizarienes Katrīnas I zemi, viņa bija latviešu meitene Marta… Nabaga bāleliņi ir tādi mankurtiņi, ka varbūt pat nezina – Krievijas cari Romanovi ir latviešu karaļu (virsaišu) pēcnācēji. N. Karamzina vecajā „Krievzemes vēsturē” ir uzskaitīti visi vārdi no pēdējā latviešu karaļa Vidvuda līdz pirmajam Romanovu dinastijas caram Mihailam. Tagadējā izdevumā šo vārdu vairs nav. Diemžēl.
Mūsu zemes iekarošana nebeidzās ar Jersikas postīšanu 1209. gadā. Krustneši te cīkstējās gandrīz visu gadsimtu. Jersika tika atjaunota un atkal nopostīta. Kad cīņa bija gandrīz zaudēta, pēdējais mūsu karalis Vidvuds ar diviem dēļiem aizgāja uz Maskavu, 1287. gadā kristījās pareizticībā un pieņēma vārdu Joāns. Viņa dēls Andrejs Kobila kļuva par leģendāru varoni, kura vārdu pieminēja Krievijā līdz pat revolūcijai. Viņam bija iesauka Kubuls, ko pēc krievu modes pārtaisīja.
Agrāk latvieši (jeb leti) dzīvoja plašā teritorijā līdz pat Maskavai pamīšus ar slāviem. Vecajā krievu hronikā pilsētas vārds rakstīts Moskova. Pazīstami skan, vai ne? Tikai 17. gs. Šo teritoriju pilnībā attīrīja no latviešiem – ne asimilējot, bet deportāciju ceļā, izvedot viņus uz dziļākiem Krievijas novadiem. Deportācijas nav staļinistu izgudrojums, tas jau senāk darīts – ne reizi vien.
Ap šo pašu laiku kā latviešu karalis, arī zemgaļu virsaitis Namejs ar karadraudzi aizgāja uz Austrumprūsiju un tur kaujā krita. Krustneši šeit nostiprinājās galīgi, vietējos iedzīvotājus stipri izkāva, vēl uznāca mēris, un zeme palika tukša, nebija kas kungiem strādā. Tad vācieši atdzina no Novgorodas apkaimes dažus tūkstošus krieviņu un nomitināja Zemgalē. Arī latu galu (tā šo zemi dalīja krustneši – līvu gals un latu gals) bija izpostījuši kari un mēris, tāpat kā Zemgali un Kursu. Taču latvieši spēja atjaunoties, viņiem pietika dzīvā spēka apgūt arī Zemgali, viņi „integrēja” i tos krieviņus, i zemgaļus, cik viņu bija atlicis, jo latviešiem bija augsta dzimstība. Kādā valodā runāja zemgaļi – nav zināms, šī valoda ir pazudusi. Nekādi likumi savulaik neaizsargāja latviešu valodu, bet bija tauta – valodas nesēja. Gluži kā šodien.
Liekas, mēs esam liecinieki tam, kā nomira kuršu valoda. Vēl pirms pāris desmitiem gadu iznāca šo to lasīt kuršu mēlē. Jāsaka, ka tā ir svešāda valoda, kaut piederoša pie baltu valodu grupas, saprast neko nevarēja. Šodien, kad visi atmodušies, ne pa radio kādu dziesmiņu dzird, ne kur kādu rakstu galu redz kursiski. Laikam taču nav cilvēku, kas šai valodā runātu (neskaitot, protams, zinātniekus).
Arvien ir gribējies uzzināt, kā šie latvieši gāja līdz Krievijas tronim. Fjodors Andrejevičs Koška, Andreja Kobilas piektais dēls, bija lielkņaza Vasilija I (Dmitrija Donskoja dēla) galvenais padomnieks. Attiecības ar Ordu, sakari ar Lietuvu – tās bija viņa sekmīgas darbības galvenās jomas. Fjodora Koškas meita bija izprecēta Tveras kņazam, mazmeita – Serpuhovas kņazam. Savu ietekmi Fjodors Koška atstāja dēlam Ivanam, par ko citiem bijusi skaudība (tā S. Solovjovs). Ivans Ivanovičs Koškins parakstījis lielkņaza Vasilija III Tumšā testamentu kā otrais, pēc kņaza Jurija Patrikejeviča (Patriks Ķeistutovičs – Ģedimina mazdēls). Tolaik kārtība, kādā tika parakstīti valstiski dokumenti, bija sava veida rangu tabula – ja tas bija otrais paraksts, tātad arī otrais ietekmīgākais cilvēks valstī.
Zaharija Ivanovičs Koškins bija vojevoda Smoļenskā, kura toreiz piederēja Lietuvai. Agrāk kņazi un bajāri varēja pārceļot no viena valdnieka pie otra, un tā neskaitījās nodevība. Zaharijas dēli Jurijs un Jakovs bija tuvākie Ivana III līdzgaitnieki. Jurijs bija vietvaldis Novgorodā. Jakovs rangu tabulā bija atbīdīts trešajā vietā, par ko Ivans III, kurš pats bija ciets vīrs, dabūja taisnoties. Viņš Maskavas kņazistes teritoriju palielināja 6 reizes. Kad tā bija kļuvusi varena, citi kņazi saskrēja turp kalpot, un nu stums nost no varas šos Kobiļinus – Koškinus, kuri palīdzēja tapt tās varenībai. Taču zēni nelaidās vis…
Mihails Jurjevičs Zaharjins bija viens no ietekmīgākajiem sava laika politiskajiem darboņiem – valsts sekretārs, diplomāts un karavadonis. Kad ar karaspēku neizdevās pakļaut Kazaņu, viņš to panāca citādā ceļā, iekārtodams par Kazaņas hanu caram Vasilijam III vajadzīgo cilvēku. Bajāru domē Mihails Jurjevičs bija ietekmīgākais, kaut nebija tās priekšsēdētājs. Priekšsēža postenis piederēja Mstislavsku dzimtai. Radu būšana amatu mantošanā tolaik nebija nekas peļams, gluži otrādi. Partijas tolaik bija dzimtas, viens pats cilvēks nekur nevarēja tikt, tāpat kā tagad.
Kad Vasilijs III gulēja uz miršanu, steidzīgi sūtīja pēc Mihaila Jurjeviča Zaharjina, lai lemtu par troņa likteni. Trīs cilvēki arī sagatavoja lēmumu, ko izdeva caur bajāru domi. Par troņmantnieku iecēla trīsgadīgo Ivanu IV, par reģenti – viņa māti lietuvieti Helēnu Gļinsku, par aizbildni – kņazu Beļski, lietuvieti. Okolņīčija Romana Jurjeviča Zaharjina meita Anastasija kļuva par cara Ivana IV sievu.
Tolaik pastāvēja divu veidu caru precības. Ja ņēma svešzemju princesi, tad tas notika parastajā kārtā. Ja cars ņēma sievu no pašu zemes meitām, tad – caur līgavu lūkošanu. Kā pasakā par Pelnrušķīti stāstīts, tā arī bija patiesībā. Ir saglabājies Ivana IV 1546. gada pavalstniekiem sūtīts ziņojums par to, ka visas meitas sūtņiem jāatrāda, un kas to nedarīs, tas kritīs nežēlastībā un tiks sodīts. Pretendentes, vairāki simti, tika atvesta uz Maskavu, no tā bajāru žūrija atlasīja 6 – 10 finālistes, no kurām tad cars izvēlējās pats. Redz, kādu grūtu konkursu uzvarēja Anastasija!
Viņas brālis kļuva par sava laika ietekmīgāko valstsvīru. Protams, tam bija nozīme, ka viņš bija carienes brālis, bet arī pats viņš bija ļoti spējīgs, to nenoliedza pat pretinieki. Viņu sauca Ņikita Romanovs Jurjevs. Kad pēc Ivana IV nāves 1584 gadā par caru tika kronēts Fjodors Ivanovičs, viņa tēvocis Ņikita Romanovs kļuva par reģentu. Strādādams par cara vietas izpildītāju, viņš paspēja šo to izdarīt dzimtas labā – izkārtoja radiniekiem bajāru titulus, muižas un dzimtļaudis, pat pilsētas. Taču viņš bija jau gados un slimīgs. Angļu tirgotājs un diplomāts Džeroms Gorsejs raksta, ka viņš ticis noburts tā, ka zaudējis valodu un beigās nomiris. Izskatās, ka tas bija insults, kurš varēja gadīties arī bez buršanas. Ņikitas nāve bija smags trieciens Romanovu partijai, taču viņa dēli, kaut jauni, turējās labi.
Tolaik bija trīs ietekmīgas „partijas”: rjurikoviči Šuiski, ģediminoviči Mstislavski un Romanovi, latviešu emigranti (mēs viņus varētu nosaukt par vidvudovičiem). Cars Fjodors Ivanovičs bija slimīgs bija slimīgs, bērnu viņam nebija, jautājums par Krievijas troņa likteni kļuva aktuāls. Fjodoram Ņikitičam Romanovam valsts lietu kārtošana padevās labi, pats arī esot bijis patīkams cilvēks, viņš jau kotējās par nākamo caru. Taču Boriss Godunovs, kurš tāpat nebija nekāds štrunta vīrelis, arī gribēja būt par caru. Viņa pozīcijas bija labākas, jo viņš palīdzēja valdīt savas māsas vīram, vārgulīgajam caram Fjodoram Ivanovičam.
Romanovus apsūdzēja burvestībās ar mērķi iznīdēt caru. Vairāki simti streļcu naktī uzbruka Romanovu sētai, vienus nogalināja, citus sagūstīja un aizveda. Kratīšanā atrada kādas saknītes, tās kalpoja par pierādījumu buršanai. Vecāko, Fjodoru, ielika klosterīziemeļos, kā mūkam viņam vairs nebija atpakaļceļa laicīgajā dzīvē, un troni viņš vairs neapdraudēja. Jaunākos brāļus izsūtīja uz Sibīriju un ziemeļiem, trīs no viņiem, arī svainis kņazs Čerkaskis tur arī nomira. Boriss Godunovs nomira pēkšņi pie dzīru galda, daudzi min indi. Fjodors Ņikitičs Romanovs kļuva par metropolītu Filaretu. Vasilijs Šuiskis – par nākamo caru, taču rjurikovičiem valdīšana vairs nevedās. Kad Vasiliju šuiski viņa pavalstnieki nogāza no troņa, Romanovau klans atkal sarosījās.
Krievijā bija sākušies juku laiki: viltus Dmitrijs, poļu – lietuviešu intervence, pilsoņu karš. Iedzīvotāji no Maskavas bēga, bet Fjodors Romanovs pieteica sievai un brālim dēlu Mišeņku projām nevest, lai kas notiek. Priekšā bija cara vēlēšanas, pats Fjodors kā mūks tur piedalīties nevarēja, jaunajam Romanovam bija jābūt visu acu priekšā.
Bajāru domes priekšsēdētāju kņazu Mstislavski uz vēlēšanu laiku izraidīja no Maskavas kā kolaboracionistu un čekistu ar formulējumu: „S ļitvoi v Kremļe sidel”. Tā bija, ka daļa krievu augstmaņu sēdēja ieslēgušies Kremlī kopā ar okupantiem, kamēr plosījās pilsoņu karš. Fjodora sieva ar dēlu arī turpat sēdēja, taču viņiem tas neskādēja.
1613. gadā par Krievijas caru ievēlēja 16 – gadīgo Mišeņku Romanovu, kaut arī juku laiku izpostīta valsts prasījās pēc stingras rokas. Redz, kā Fjodors Romanovs spēja savu panākt. Viņš arī bija faktiskais Krievijas valdnieks, bija baznīcas galva patriarhs Filarets, viņam pat tika piešķirts oficiālais tituls „veļikij gosuda”. Valsts dokumentus toreiz izdeva ar diviem, cara un patriarha parakstiem. Fjodors – Filarets valdīja stingri, pat cars, kad bija ko izdarījis nepareizi, dabūja no tētuka ar spieķi pa galvu. Romanovu dinastija valdīja Krievijā 300 gadu. Arī latviešu meitenes šai jomā darbojās sekmīgi.
Nesen televīzijā rādīja seriālu „Krievijas impērija”. Vienā no sērijām teicējs, viņš arī autors, visu zināja gan par Marienburgu, kas ir Alūksne, par mācītāju Gliku, pirmo Bībeles tulkotāju latviski, bet kādas tautības bija viņa audzēkne Marta, to gan nekādi nespēja saprast – ne īsti vāciete, ne zviedriete. Te atkal vēsturnieki: „Nabadzīgi Livonijas zemnieki Kārlis, Teodors un Antons Skavronski kādā skaistā rītā pamodās par bagātiem muižniekiem.” Kā tad, šie vācu vai zviedru zemnieki čurnēja Višķos, līdz kamēr māsiņa Pēterburgā viņu dzīvi nokārtoja. Ha!
Tā zemnieku meitene acīmredzot bija ar valdnieces dotumiem, spēja pastāvēt par ķeizarieni arī pēc Pētera I. Situācija nebija no vieglajām – kaut viņa pati nekas nebija, vēl Pēteris I pirms nāves testamentu saplēsa, jo šim bija nākusi ausīs ziņa, ka Katrīnai ir kādas intīmas darīšanas ar Monsu. Neskatoties uz to, viņa saglabāja imperatrises kroni un valdīja līdz sava mūža dabīgajām beigām.
Viņas meita Elizabete bija tāda pati. Likumīga mantošana tā vis negāja, ka viņa varētu dabūt Krievijas kroni. Kas viņa bija – svešzemju zemnieces ārlaulību meita: Elizabetei bija 3 gadi, kad Pēteris I viņas māti apprecēja. Uzkāpt tronī ar gvardes palīdzību vēl nav tā lielākā māksla, noturēties tur – tā gan ir māksla. Kas viņai bija, uz ko balstīties – jaunizceptie muižnieki mātes brāļi Skavronski, vakarējie zemnieki? Taču viņa to spēja, šī mūsu Līziņa.
Un atkal tai pašā seriālā „Krievijas impērija” teicējs ēdās: nekāda laba valdīšana tā neesot bijusi, kase iztukšota, par valsts lietām šī nelikās ne zinis, Francijas karalim 3 gadus uz vēstuli neesot atbildējusi…
Elizabete kopš bērnības tika gatavota Francijas Ludviķim XV par sievu, beigās viņš citu apprecēja. Tādiem krāpniekiem vispār var neatbildēt! Elizabete savā laikā bija atzīta pirmā Eiropas skaistule, valsts kasi viņa gan atstāja pēc sevis tukšu, taču uzcēla Ziemas pili un Carskoje Selo. Valsts kase pēc tam nezcik reižu piepildījās un iztukšojās, bet ar šīm celtnēm Krievijai vēl šodien ir ko lepoties. Elizabetes valdīšanas laikā krievu armija iegāja Berlīnē. Cita lieta, ka viņas mantinieki neprata šo uzvaru izmantot.
Jā, gan, Pēterim I piemineklis Rīgā ir vajadzīgs – par atgādinājumu, kā izdzīvot un uzvarēt. Un līdzās viņam – tā dižajām sievām arī!”
