Priecājos, ka Jāņa Zemtauša raksts «Kāpēc tev dziedāt svešu dziesmu?» ir sašūpojis Bauskas dzīves lasītājus un radījis «prāta vētru» Bauskas dzīves virtuālajā telpā. Tas liecina, ka ir «varžacis» uz kurām uzkāpjot, sāp. Teksti…
Teksti afišās un atpūtas iespējas Bauskā ir nosacīti nodalāmas viena no otras. Afišas lai paliek valodnieku kompetencē. Es pieskaršos izpildījumam. Ticiet man, nu, ir krievu valodā tā sāls un pipariņš, un ir arī dziļa dvēseles sāpe mūzikā, kuru izpilda krievu valodā. Aicinu nebraukt grāvī, noliedzot visu krievisko tikai tāpēc, ka 50 gadus dzīvojām okupācijā. Ja tā padomā, vai vēl lielāku nacionālās pašapziņas kāpumu neizdzīvojām tieši tā saucamajos «padomju stagnācijas» gados? Mūsu Dziesmu svētki un Dzejas dienas, un nacionālais kino u.t.t. Šodien it kā dzīvojam brīvā un neatkarīgā valstī. Valodai, nacionālajai kultūrai un mākslai it kā nebūtu nekādu šķēršļu, bet ielās sastopu daudz vairāk cilvēku ar tukšu acu skatienu, bez sapņiem, bez prieka un radošas dzirkstelītes. Stelpes pagastvecis Elmārs pasākumā pie Ķuņķu svētozola skumji noteica: Nav vairs Dzejas dienu gara. Kādreiz mūsu ievērojamākie dzejnieki pulcējās Stelpē Pliekšānu dzimtas mājās un skandēja dzeju. Tagad tas viss nodots aizmirstībai. Labi, ja simboliski kas notiek pie Raiņa pieminekļa Rīgā.» Skumji? Jā, tas ir skumji. Es dziļā cieņā noliecu galvu to latviešu (un nelatviešu) priekšā, kas 22. septembrī Baltu vienības dienā pulcējās Mežotnes pilskalnā un godināja senajos varoņus. Tātad, vēl viss nav zaudēts. Ir cerība, ka tautas dzīvais un radošais gars nav pilnīgi izdzisis. Zem pelniem vēl kvēlo degošas ogles. Nevainosim jauniešus, kas klausās to vai citu mūziku. Atceros, ka puika būdams, nevarēju saprast, ko tie mūsu «krutie džeki un dāmas» tā fano par vācu estrādi. Katram laikam ir sava mūzika un savi klausītāji.
