Pirms vēlēšanām reklāmas vēlētājus apdullina tik ļoti, ka tiek
aizmirsti partiju līdzšinējie (ne)darbi. Tā kā partiju kampaņas jau
aktīvi sākušās, svarīgi vēlētājiem atgādināt pašreizējo spēku
izkārtojumu uz politiskās skatuves – kas… …
Esošās
politiskās partijas var sadalīt trīs grupās atkarībā no to
paustajām idejām un finansējuma avotiem – Austrumu, Rietumu un
Oligarhu partijās. Jāņem vērā, ka dalījums ir nosacīts, jo jebkurā
partijā ir arī citus atzarus pārstāvoši politiķi vai relatīvi
neatkarīgi domājošas personas. Tomēr jebkurai partijai ir arī
galvenais strāvojums, kas galu galā nosaka tās politisko
virzību.
Maskavas melnais un baltais
zirgs
No lielākajām partijām Maskavas virzienam var
nešaubīgi pieskaitīt divas – apvienību „Par cilvēka tiesībām
vienotā Latvijā” (PCTVL) un apvienību „Saskaņas centrs” (SC). Ja
PCTVL jau ilgstoši uzstājusies ar Latvijai atklāti naidīgu
retoriku, tad SC radīta ar mērķi „savākt” mērenāk domājošo krievu
vēlētāju daļu, kā arī lētticīgāko latviešu vēlētāju daļu. Var
teikt, ka Maskava šādā veidā ir „diversificējusi” savus riskus un
noklājusi plašāku vēlētāju spektru. Ir gan impērijas melnais zirgs,
kas sajūsmina naidīgāko kolonistu daļu, gan balts „Trojas zirgs”,
ar kuru piemānīt daļu latviešu vēlētāju.
PCTVL orientēšanos uz
radikālāko krievu vēlētāju daļu apliecina arī pēdējā laika šīs
partijas līderu retorika, kas „apvaino” SC pārāk mērenā attieksmē
(piemēram, attiecībā uz okupācijas fakta atzīšanu). PCTVL pozīciju
vislabāk raksturo tās vadoša politiķa Aleksandra Giļmana izteikumi,
kurš Latvijas valsti nodēvējis par „absolūtu ļaunumu”. Ar
pretvalstiskām akcijām izcēlušies arī citi PCTVL vadoši politiķi.
Piemēram, Jurijs Petropavlovskis savulaik vadīja t.s. „krievu skolu
štābu”, kas rīkoja nekārtības izglītības reformas sakarā. Pavisam
cūciski izrīkojās cits PCTVL biedrs Nikolajs Kabanovs, kas izšņauca
degunu valsts karogā (tagad šī persona jau kandidē no SC saraksta).
Savukārt Jakovs Pliners paziņojis, ka nekad neatzīšot Latvijas
okupācijas faktu, jo tad visi PSRS laikā iebraukušie jāatzīst par
civilokupantiem (un nevis tāpēc, ka okupācija nebūtu bijusi).
Lieki
piebilst, ka visu šo laiku PCTVL baudījusi arī lielu t.s.
krievvalodīgās preses atbalstu. Piemēram, sarakstā savulaik
kandidējuši gan SIA „Fenster” vadītājs Andrejs Kozlovs (izdod
laikrakstu Vesti Segodna) un laikraksta „Čas” galvenā redaktore
Ksenija Zagorodska. Partijas finansētāju struktūra ir labi
paslēpta, jo nesamērīgi lielas summas ziedojuši paši partijas
biedri, kas liecina par starpniecību finansēšanā. Tomēr, ņemot vērā
krievu preses neoficiālo atbalstu, reklāmas kampaņai ievērojams
finansējums arī nav bijis nepieciešams.
Apvienība „Saskaņas
centrs” jau kopš saviem pirmsākumiem centusies radīt mazāk
agresīvas un mūsdienīgas partijas tēlu. Tomēr apvienībā
ietilpstošās partijas un politiķi skaidri apliecina gan
promaskavisko orientāciju, gan ārkārtīgi augstu korupcijas līmeni.
Jāatgādina gan t.s. Jūrmalgeitas skandāls, gan neskaitāmus balsu
pirkšanas gadījumus Jūrmalā, Rēzeknē, Jelgavas rajonā u.c. (plašs
saraksts pieejams vietnē: http://www.tribine.lv/ekonomiska-krize/Saskanas-centrs-liekuligaka/10309.).
Apvienības ciešo saikni ar Krievijas specdienestiem apliecināja
Ušakova neoficiālā tikšanās ar spiegu Hapilovu, kurš tika izraidīts
no Gruzijas par atentāta organizēšanu pret prezidentu Saakašvilli.
SC iestājusies arī pret sarkanā partizāna Kononova tiesāšanu.
Partija galvenokārt tiek finansēta no
Kargina/Krasovicka puses, kas apzināti „iztīrīja” vienu no
lielākajām Latvijas bankām krīzes priekšvakarā, radot valstij
vairākus simtus miljonu latu lielus zaudējumus. Bijušais partijas
biedrs Jānis Jurkāns savu aiziešanu pamatoja tieši ar tās pārāk
lielo atkarību no minētajiem baņķieriem. Jāatgādina, ka SC nesen
Saeimā virzīja likuma grozījumus, kas būtu izdevīgi bijušajiem
Parex akcionāriem, turklāt „Parex” akcionāru pēdas nav grūti
saskatīt arī partijas ziedotāju sarakstā – to finansējuši Vladimirs
Barinovs (Kargina sievas tēvs), kā arī Boriss Libermanis,
Aleksandrs Jakovenko, Juris Vanags (Parex mazākuma akcionāri).
Partijai ziedojuši arī Boriss Medvedevs (Skonto grupa), Rietumu
bankas īpašnieks Leonīds Esterkins, kā arī Lemberga opozicionārs
Oļegs Stepanovs.
Oligarhi – no vienas gultas
otrā
Pie oligarhu partijām var pieskaitīt Zaļo
Zemnieku savienību (ZZS), Latvijas Pirmās partijas un LC apvienību
(LPP/LC), kā arī Tautas partiju (TP). Pēdējās divas tagad kopīgi
izveidojušas apvienību „Par labu Latviju” (PLL).
Oligarhu attieksme
pret Rietumu un Austrumu interesēm svārstījusies atkarībā no tā,
cik ļoti apdraudēti to sazagtie kapitāli. Sākotnēji dominēja
tieksme attālināties no padomju (Austrumu) sistēmas, lai varētu
privatizēt valsts īpašumus, kas oligarhus satuvināja ar Rietumu
struktūrām. Oligarhi atbalstīja arī Latvijas iesaistīšanu ES un
NATO. Tomēr pēdējā laikā Rietumu specdienesti ir aktīvi sākuši
izmeklēt „prihvatizācijas” procesus Latvijā, tāpēc tiek meklēts
atbalsts Maskavā. Par to liecina gan LPP/LC sadarbība ar SC Rīgas
domē, gan Šķēles pielaidīgie izteikumi SC sakarā. Netiek izslēgta
iespēja, ka pēc gaidāmajām vēlēšanām PLL varētu veidot koalīciju ar
SC. Oligarhu tuvināšanos ar Maskavu veicina arī tas, ka viņu
biznesi (tranzīts, gāzes imports, pārtikas eksports u.c.) joprojām
ir ļoti atkarīgi no Austrumu labvēlības.
Kustība Par labu
Latviju patiesībā apvieno divus Latvijas politekonomiskos
grupējumus, kas izveidojās no bijušajiem kompartijas un VDK
darbiniekiem. Pirmajā grupējumā sapulcināti ar kādreiz vareno
partiju „Latvijas ceļš” saistītie politiķi un uzņēmēji, kas jau
sākotnējā posmā ielika Latvijas valstij pilnīgi greizus pamatus.
Otrais grupējums ir ap bijušo AVE LAT impēriju (tagad – Nordic
Partners ārzonas u.c.) pulcētie politiķi un uzņēmēji, kas vēlāk
dibināja Tautas partiju. Abus strāvojumus kopā satur vēl PSRS
laikos veidojušies kontakti (kompartija, VDK, vēlāk arī
„Pārdaugavas grupējums”), kā arī kopēja dalība dažādās
pretlikumīgās „prihvatizācijas” shēmās.
Sajūtot apdraudējumu
no Rietumu kontrolē nonākušajām tiesībsargājošām iestādēm, pašlaik
izveidota kopēja fronte cīņai pret privatizācijas izmeklēšanu.
Informatīvo atbalstu nodrošina LNT televīzija un TVNET portāls,
kurus kontrolē saistītu uzņēmēju grupa ar digitālajā afērā
apsūdzēto Andreju Ēķi priekšgalā. Oligarhu kontrolē nonācis
kādreizējais oligarhu apkarotājs – laikraksts „Diena”, ko
iegādājies senais Šlesera biznesa partneris Viesturs Koziols. PLL
valdē ir arī Aleksandrs Šeiņins, kura īpašumā esošā SIA „Petits”
izdod krievvalodīgo laikrakstu „Čas”.
Izveidotās kustības valde ir vairāk
kā daiļrunīga. Tajā ir Putina kolēģis no izlūkošanas laikiem Juris
Savickis (Parex akcionārs un netiešs Latvijas gāzes īpašnieks), VDK
virsnieku izveidotās Skonto grupas pārstāvis Guntis Rāvis, cits VDK
virsnieks no metāla importētāju vidus – Aivars Ločmelis,
kompartijas sekretārs Atis Sausnītis (Šķēles līdzdalībnieks AVE LAT
veidošanā), kā arī paši odiozie AŠ2 – Ainārs
Šlesers un Andris Šķēle. Arī finansētāju vidū var atrast daudzus
Latvijas miljonāru saraksta pārstāvjus, neiztrūkstot arī Leonīdam
Esterkinam (tas pats, kas finansē arī Saskaņas centru) un digitālās
televīzijas lietā apsūdzētajam Šķēles partnerim Andrejam
Lozem.
Otra oligarhus pārstāvoša partija ir Zaļo un
zemnieku savienība, kuru pamatoti saista ar Aivara Lemberga
interešu pārstāvību (viņš pat izvirzīts premjera amatam no šīs
partijas). ZZS nav pievienota PLL, jo tā var iekļūt Saeimā arī
startējot atsevišķi, turklāt Lembergam un citiem oligarhiem
savulaik bijušas asas domstarpības atsevišķos privatizācijas
jautājumos. Detalizēti iztirzāt Lemberga plašo īpašumu nelikumīgās
iegūšanas metodes nav racionāli, jo tas jau izdarīts vairākās
grāmatās un nešaubīgi tiks turpināts arī nākotnes tiesas
procesos.
Arī ZZS veidojusies no bijušajiem kompartijas
funkcionāriem. Par to liecina vadošos amatos un sponsoru sarakstā
esošas personas – Arnis Luhse, Andris Bērziņš, Augusts Brigmanis un
daudzi citi. Savulaik Brigmanis, esot Saldus rajona Kompartijas I
sekretārs, pat licis apgānīt Latvijas armijas komandiera Kalpaka
pieminekli. Kompartijas darboņi plaši pārstāvēti ne tikai Lemberga
grupējuma politiskajā, bet arī ekonomiskajā spārnā. Informatīvo
atbalstu šim oligarhu grupējumam nodrošina laikraksts „Neatkarīgā”
un citi „Mediju nams” grupā ietilpstoši izdevumi.
Rietumi – paņēmienu
daudzveidība
Rietumu specdienestus Latvijā raksturo
paņēmienu daudzveidība, jo tie savas intereses virza ne tikai ar
partiju, bet daudz plašāk arī ar tiesu varas, atsevišķu viedokļu
līderu un plašsaziņas līdzekļu palīdzību. Tiesu vara un t.s.
„ceturtā vara” tiek aktīvi izmantota oligarhu apkarošanā.
Nodrošinoties pret sev nelabvēlīgiem vēlēšanu rezultātiem
(promaskavisko un oligarhu partiju uzvaru), Rietumu specdienesti
pašlaik nostiprina savas pozīcijas arī militārajās struktūrās. Par
to liecina gan bruņoto spēku komandējošā sastāva izmaiņas, gan
„tīrīšanas” specdienestos.
Laika gaitā ap Sorosa fondu bāzētās
organizācijas (galvenais Rietumu specdienestu publiskais atzars
Latvijā) ir atbalstījušas gan Latvijas ceļu, gan Tautas partiju,
tomēr pašlaik lēmējvarā Rietumu intereses pārstāv divas partiju
apvienības – Vienotība un mazākā mērā (caur atsevišķām personām)
arī VL/TB/LNNK.
Par „Vienotības” saistību ar rietumu
specdienestiem liecina gan t.s. „lietussargu revolūcijas” notikumi,
gan Sarmītes Ēlertes (bijusī laikraksta „Diena” redaktore un Sorosa
fonda izpilddirektore) grupas iesaistīšanās šajā apvienībā. Tomēr
apvienību būtu kļūdaini uzskatīt par ļoti viendabīgu, jo tajā ir
pārstāvētas arī Kargina (Sabiedrība citai politikai) un citu
oligarhu (Berezovskis/Belokoņs – Jaunajā laikā) intereses.
Apvienības interešu dažādība atspoguļojas arī
sponsoru sarakstos. Sorosa līdzdalību apliecina Arvila Ašeradena,
Sarmītes Ēlertes un Pētera Viņķeļa ziedojumi. Interesanti, ka
ziedotāju vidū ir arī globālās reklāmas aģentūras „McCann
Worldgroup” Latvijas pārstāvniecības vadītājs Ainārs Ščipčinskis un
Rietumu investoru grupas publiskā seja Kārlis Cerbulis
(NewCenturyHolding). Vienotībā ietilpstošajā Pilsoniskajā Savienībā
savukārt var samanīt t.s. „Lemberga opozicionāru” ietekmi, kas
darbojas ar Kristovska starpniecību. Lieki atgādināt, ka šie
opozicionāri paši kādreiz bija līdzdalībnieki visās valsts
apzagšanas shēmās, kurās tagad apsūdz Lembergu. „Sabiedrību citai
politikai” sponsorē un vada vairāki ar Parex un Karginu saistīti
uzņēmēji. Kad valsts pārņēma Parex banku, tieši šī partija bija
viena no iniciatorēm 13. janvāra grautiņiem.
Kopā Vienotību satur
galvenais ideoloģiskais strāvojums – orientācija uz Rietumiem,
liberālas sabiedrības veidošana un vēlme panākt varas pārdali.
Informatīvo atbalstu kustībai nodrošina TV3, Ir un citi plašsaziņas
līdzekļi. Prognozējams, ka pēc vēlēšanām apvienības iekšienē varētu
rasties nopietnas domstarpības un sākties ievēlēto deputātu
migrācija.
VL/TB/LNNK piekrīt Rietumu interešu grupai
vairāk ideoloģisku, nekā finansiālu vai organizatorisku apsvērumu
dēļ. Partijas ideoloģija ir vērsta pret Austrumu ietekmi, tāpēc ir
notikusi tuvināšanās ar Rietumu interešu pārstāvjiem, kas
atspoguļojas partijas pārāk nekritiskā attieksmē pret Eiropas
Savienību un Latvijas karavīru iesaistīšanos misijās ārvalstīs.
TB/LNNK finansējums netieši nāk no oligarhu aprindām. Pašlaik
uzskatāmākais finansētājs ir Leons Jakrins (kā finansētājs darbojas
arī caur Gunu Eglīti un citām personām), kas saistīts ar Parex
bijušo akcionāru Viktoru Krasovicki. Savulaik TB/LNNK tiešā un
netiešā veidā finansēja arī VDK virsnieks Normunds Lakučs. Tā gan
šobrīd jau ir pagātne.
Kaut gan TB/LNNK sākotnēji gribēja tuvināties
„Vienotībai”, pēc atraidījuma tā izveidoja apvienību ar partiju
„Visu Latvijai”. Šī apvienošanās galvenokārt notika nevis
savstarpēju simpātiju, bet pragmatisku apsvērumu dēļ. Pastāvēja
reāls risks, ka sašķeltības dēļ Saeimā var netikt ne vieni, ne
otri. Nevar ignorēt arī faktu, ka abu partiju ierindas biedri nekad
nav sapratuši, kāpēc partijas ar kopējiem nacionāliem ideāliem
nevarētu apvienoties. Šajā pragmatiskajā apvienībā VL vadība cer
izmantot TB kontaktus un finansiālās iespējas, bet TB vadība cer uz
jaunu vēsmu ienākšanu partijā un papildus vēlētāju atbalstu. Tomēr
ilgtermiņa rezultāti tiks sasniegti tikai tad, ja izdosies TB/LNNK
attīrīt no līdzšinējās oligarhu ietekmes un
populistiem-taurētājiem. TB/LNNK šis uzdevums šobrīd ir
nepieciešamāks un iespējamāks kā jebkad agrāk.
Kurš
tad pārstāv latviešu intereses?
Gandrīz katrā partijā
(izņemot tās, kas atklāti deklarējušas naidīgumu Latvijas valstij)
ierindas biedru vidū ir cilvēki, kam patiesi rūp Latvijas valsts un
latviešu tautas intereses. Kašķīgās partijās mūs ir sadalījušas
svešas varas, kas šeit cīnās par savu ietekmi. Savējiem ir jāmeklē
ceļš vienam pie otra. Runāt un darīt var arī ārpus partijām un to
cīņām.
Jānis
Sils
Latviešu nacionālistu kluba
vadītājs
Neatkarīgs deputāta kandidāts no VL/TB/LNNK
saraksta
