Bauskas
kultūras centrā vakar noskatījos izrādi „Hamilkara kungs
– cilvēks, kas
maksā.”Sižets
risinājās Francijā, bet tikpat labi lugas darbība varēja notikt arī
pie mums Latvijā vai vēl kur citur pasaulē. Skatoties izrādi,
sajutu…Sižets
…Sižets
risinājās Francijā, bet tikpat labi lugas darbība varēja notikt arī
pie mums Latvijā vai vēl kur citur pasaulē. Skatoties izrādi,
sajutu lielu līdzību ar simfoniju. Abos gadījumos ir pamatdoma un
galvenā melodija, kas vijas cauri līdz
finālam.Apgalvojums un jautājums: Par naudu var nopirkt
VISU! Par naudu var nopirkt
VISU?Lugas varoņi tad arī centās uz to atbildēt. Izrādes 1.
cēlienā dominēja apgalvojums: Jā! Par naudu var nopirkt
visu!Galvenais varonis Aleksandrs Hamilkars, dziļi vīlies
dzīvē un mīlestībā, ir nolēmis kaut uz mirkli sajusties laimīgāks –
pērkot šo laimes ilūziju par naudu. Un viņam tas izdodas. Viņa paša
savdabīgās izrādes aktieri, kurus viņš noskatījis pilsētas ielās un
krodziņos, viņam to
sniedz.Šī savdabīgā spēle turpinās, līdz tās galvenais varonis
un pārējie personāži ir tam noticējuši, – šai pseido ģimenei un
pseido attiecībām un mīlestībai. Izrādes gaitā ir zudusi robeža
starp patieso skarbo realitāti un laimes oāzi, kura ik vakaru tiek
uzburta Aleksandra Hamilkara mājās. Šī idille sabrūk kā kāršu
namiņš, brīdī, kad šīs ilūziju spēles dalībnieki atklāti pasaka
Aleksandram skarbus, bet patiesus vārdus: Mēs arī esam cilvēki.
Viena pēc otra nāk situācijas, kad apgalvojums: Visu var nopirkt
par naudu pamazām sāk brukt. Mākslinieks vienkārši uzdāvina
Aleksandram gleznu, kuru pēdējais grib nopirkt par naudu, – par
lielu naudu, bet mākslinieks ir nepielūdzams: Nē! Gleznai nav
vērtības, to nav iespējams nopirkt par naudu, jo tās saturā
gleznotājs ielicis daļu no sevis un tā ir viņa dvēseles labākā
daļa. Tā daļa, kas RUNĀ. Aleksandrs to jūt. Jau dziļi vīlies, ka
kāroto nespēs iegūt, viņš gleznu saņem kā dāvinājumu. Aleksandra
izmisīgais jautājums: Kā tas var būt? Es taču par to nesamaksāju!
Izrādās, ka pasaulē eksistē arī mīlestība, labestība, sirsnība un
šīs jūtas ir patiesas. Tas Aleksandru sāk uztraukt. Viņa pasaules
uztveres modelis sāk ļodzīties. Pārliecība, ka visu var nopirkt par
naudu, tiek apšaubīta. Lugas varoņi Aleksandru cenšas pārliecināt,
ka eksistē arī patiesa draudzība, nesavtīgums, mīlestība. Uz brīdi
liekas, ka Aleksandrs tam ir noticējis, līdz fināla šāvienam, kad
apraujas galvenā varoņa dzīve.
Izrādei beidzoties, manī mutuļoja emocijas un jautājums:
KĀPĒC? Kāpēc labprātīgi jāaiziet no dzīves brīdī, kad sieviete ir
apliecinājusi savu mīlestību un vēlmi būt blakus līdz nāve mūs
šķirs? Es dziļi dvēselē sapratu, ka ne jau tādēļ, ka Aleksandrs ir
izzadzis sava uzņēmuma, kurā viņš strādāja, kasi. Būtība slēpjas
daudz dziļāk. Galvenais varonis bija pārkāpis „sarkano līniju”, aiz
kuras ir tikai NĀVE. Sastopoties ar patiesu mīlestību un draudzību,
Aleksandrs dziļi dvēselē nebija gatavs to pazaudēt. Cilvēciskajās
attiecībās vienlaicīgi sastopas „tikšanās prieks” un „šķiršanās
sāpes”. Tās ir kā māsas, kuras mājo viena otrai līdzās. Cilvēki
parasti gatavi pieņemt PRIEKU, bet kategoriski noliedz SĀPES. Šīs
sāpes Aleksandrs nespēja atkal pieņemt, jo TO spēj tikai MĪLESTĪBA.
Tikai mīlošs cilvēks spēj pieņemt no pasaules visu, ko tā sniedz ar
pateicību DIEVAM. Sāpes šķīstī dvēseli un asaras ir tās pirts. Kāds
burvīgs salīdzinājums: Pirts un Mīlestība! Pirtī mēs karsējam savu
miesu un tad metamies ledainā ūdenī, kā rezultātā gūstam baudījumu
no tā. Fiziskajā līmenī tas liekas pašsaprotams, jo pirts, tad
nebūtu pirts. Bet kā ir ar dvēseli? Arī dvēsele iziet šos pašus
procesus: Prieku kā karsēšanu un Sāpes kā ledainu ūdeni. Dvēselei
Tas ir tikpat nepieciešams kā miesai, jo tikai tā mēs augam
Mīlestībā. Aleksandrs to nespēja un tādēļ labprātīgi aizgāja no
dzīves. Tas būtu noticis tā vai tā. Iespējams, viņa boss būtu devis
tādu rīkojumu. Sarkanā līnija bija
pārkāpta. Dzīvē cilvēki bieži vien izvēlas iet Aleksandra ceļu. Mēs
nespējam pieņemt draugu dāvanas vai nesavtīgu rīcību un cenšamies
par visu samaksāt. Ja dāvana, tad tādu pašu vai vēl vērtīgāku
cenšamies atdāvināt dāvinātājam. Ja nesavtīgs pakalpojums, tad tāda
pati vai vēl lielāka mūsu atbildes reakcija. Mūžīgais jautājums un
bailes, ka tikai es nepalieku parādā. Ko par mani padomās, ja es tā
vienkārši pieņemšu dāvinājumu? Arī tā ir pirkšana. Tas pat nenotiek
par naudu! Ģimenē tik bieži vīrs vai sieva cenšas no visa spēka būt
vienmēr LABS (A), lai nopirktu tādu pašu attieksmi no otra, un nav
saprotams, kāpēc, jo vairāk mēs cenšamies, jo otra cilvēka
attieksme kļūst vēsāka un agresīvāka. MĪLESTĪBA netirgojas.
Mīlestībā cilvēks ir Patiess, – tāds kāds viņš ir un necenšas to
slēpt. Parasti mēs slēpjam savas patiesās jūtas, baidoties otru
sāpināt, vienlaicīgi sagaidot no otra to pašu. Tas savā dziļākajā
būtībā ir Mīlestības likumu pārkāpums, kā rezultātā izirst
attiecības, zūd draudzība. MĪLESTĪBA NETIRGOJAS. Smagi tiek sodīti
cilvēki, kuri to nesaprot.
Paldies režisoram un aktieriem par labo
spēli!
