“ZRP tautsaimniecības attīstības reformu programma ir reāla. To var salīdzināt ar divpriekšu govi, kas tikai ēdīs zāli un tikai dos pienu. Sūdu nebūs. Viens vienīgs piens. Programmu, protams, lasījis neesmu. Nav vērts. Tāpat…
Savā dziļākajā būtībā partiju piedāvātās programmas nemaz nevar būt savādākas. Tas ir liels “tirgus placis”. Vai esat redzējuši tirgotāju, kurš peltu savu preci?! Šodien tiek tirgotas 100 vietas pie siles. Šīs vietas 17. septembrī nopirks par vēlētāju balsīm. Šodien ir radīta ilūzija, lai mēs noticētu, ka tiek realizēta tautas vara. Muļķības!!! Tautas vara var tikt realizēta tikai pilnīgi atsakoties no partiju sistēmas! Man ir zināmas simpātijas Pēdējai partijai. Savā aicinājumā kā savu galveno mērķi tā pasludinājusi pakāpenisku un pilnīgu atteikšanos no partiju sistēmas. Vai balsošu par Pēdējo partiju? To vēl neesmu izlēmis. Viņiem ir pagaidām ļoti klusa balss. Ļoti negribētu, ka mana balss pazustu tajos 5%, kas nepārvarēs barjeru. Tad jau labāk patīrīt kādu zināmu sarakstu. Tas būtu vērtīgāk, kaut dziļākajā būtībā tas situāciju neizmainītu. Ja Latvijas ļaudis spētu mobilizēties, ja no mazas pūsmas ierūktos vētra, ja no “dzirksteles iedegos liesma”… Sociālajos tīklos atbalstīšu “Pēdējos”, kā mazāko ļaunumu.
Kaspara Dimitera ieintriģēts pārlasīju Eduarda Virzas grāmatu “Kārlis Ulmanis” (1935.). Piedāvāju īsu fragmentu:
“Latvijas traģēdija pastāvēja iekš tam, ka latvieši demokratiskos principus, kas derēja noārdīšanai un sagāšanai, gribēja padarīt par valsts uzbūves principiem. Tāpēc, liela akluma sisti, tie iznīcināja savas valsts satversmē galīgi centrālo varu, sadalīdami to starp simts valdniekiem jeb deputātiem. Ievēlēts varēja būt tas, kas dabūja visvairāk balsu, un vairāk balsu varēja dabūt vislielāko labumu solītājs. Tā deputāts, ja viņš gribēja tikt arvien ievēlēts, kļuva bez apstāšanās arvien tālāk dzīts ne vien pa solīšanas, bet arī pa solīšanas izpildīšanas ceļu.
Ar pavisam maz izņēmumiem visa Saeima sastāvēja no cilvēkiem, kas savu varu bija ieguvuši šādā vairāksolīšanā. Šie bija sadalījušies frakcijās jeb grupās, kas atšķīrās viena no otras ne pēc politiskā ideāla, kam viņi sekoja, bet pēc savu pašu iegribām, kuru maskēšanai bija piekārtas klāt dažāda satura politiskas izkārtnes. Valdību sastādot, notika otra vairāksolīšana, kuŗās piedalījās šīs frakcijas, un panākumu dabūja tā valdība, kas parādīja frakcijām vislielāko pretimnākšanu. Latviešu nacionālisms no šī nama bija izdzīts, bet krievu, vācu un žīdu nacionālismi dzīvoja, kuŗu sekmēšanai piešķīra pabalstus no latviešu sapelnītās naudas. Saeimas vadītās valdības bija ne valdības, bet vairākuma izpildkomitejas.
Pār saeimas vislielāko daļu valdīja sociāldemokrati. Viņus paslepeni saeimas frakciju vairākums uzskatīja par nākotnes cilvēkiem, un ja ne atklāti, tad slepeni tās atradās pilnīgi zem sociālistu mācības diktātūras, kura tās nemitīgi uzmana un bīda pa vislielākā demokratisma ceļu. Ikviens demokratisko frakciju deputāts apdulla priekā vairākas dienas, ja viņam no sociālistu līdeŗu mutes gadījās dzirdēt atklāti izteiktu uzslavu par demokratisko principu aizstāvēšanu.
Saeimā notika vistrakākās norunas un koalīcijas starp cilvēkiem, kuri ikdienas sadzīvē likās ar saviem uzskatiem atšķiŗamies viens no otra kā tumsa no gaismas. Ateists še sadzīvoja vislielākā draudzībā ar stingrāko kristīgo, lai panāktu vēlētāju iegribu apmierināšanu. Šie vēlētāji nebija kāda noteikta tauta, bet demokratija, kāds abstrakts bezveida pūlis. Tā neprasīja tautību, bet tikai balsu nodošanu. Tautības ideju ievēroja tikai minoritātes, kuŗas ļoti izveicīgi izmantoja latviešu deputātu pieķeršanos demokratisma dogmai. Tā bija cēlās polītikas mākslas pilnīga izvirtība, un uz demokratijas altāŗa gadiem ilgi tika upurētas mūsu tautas visdārgākās mantas.”
Nekas nav mainījies! Mēs esam turpat, kur jau bijām. Tāpēc aicinu ļoti padomāt, izsvērt un septiņreiz nomērīt, pirms atdot savu balsi 17. septembrī par kādu no politiskajiem spēkiem. DOMĀSIM!
