Vērojot pirms vēlēšanām ar informāciju pārsātināto plašsaziņas līdzekļu telpu un lasot partiju priekšvēlēšanu programmas, saprotu, ka tikai laba izglītība un radīto stereotipu atmešana dod kādu iespēju izkalties caur demagoģijas… Mani…
Mani uztrauc, ka jau gadiem pilnīgi nevietā tiek lietoti termini, kas patiesībā nozīmē pavisam ko citu. Pats aktuālākais – demokrātija. Reti kuras partijas programmā atradīsim šo vārdu. Iemesls – ne viens vien skaļi paziņo, ka valsts problēmās ir vainīga demokrātija. Šis termins nozīmē tautas varu, kas izpaužas kā iespēja tautai ietekmēt valstij nozīmīgus lēmumus. Kopš neatkarības iegūšanas, kad patiesi izpaudās tautas vara, līdz šim vienīgie mēģinājumi ietekmēt valstij nozīmīgus lēmumus bija daži referendumi un skolotāju streiks. Lielākoties tie bija neveiksmīgi. Galvenokārt tāpēc, ka Latvijas valsts iedzīvotāju struktūra ir šķelta tautību dēļ un arī paši latvieši pagaidām nav spējīgi vienoti darboties.
Velkot vēsturiskās paralēles ar seno Grieķiju, demokrātijas dzimteni, var skaidri pateikt, ka mūsu valsts un arī ASV politiskā iekārta ir oligarhija – pie varas regulāri nokļūst dažas personas vai dažu ietekmes grupu pārstāvji. Mēģinājumi iesaistīt visus iedzīvotājus valsts politiskajā dzīvē vērojami tikai vēlēšanu laikā. ASV stāsts par demokrātiju tiek izmantots ārpolitiskās darbības pamatošanai, savukārt Latvijā ar šo jēdzienu cenšas nosegt valdošo grupējumu neizdarības, bieži vien lietojot jēdzienu «demokrātija» tur, kur būtu jāsaka «anarhija». Šie apgalvojumi parasti skan apmēram tā: «Ja netiek galā demokrātija, ir jānāk gudram un saprotošam vadītājam.»
Līdzīgi brīnumi ir sastopami ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē. Visinteresantāk ir Korejas Tautas Demokrātiskajā Republikā. Domājot par šo valsti, no plašsaziņas līdzekļu aprakstītā mēs domājam par komunismu. Vismaz tik naivi neesam, lai uzskatītu, ka šajā valstī ir sastopama demokrātija. Paskatoties uz notikumiem realitātē, var noteikt valsts iekārtu. Vara ir vienpersoniska un tiek pārmantota. Presē raksta – komunisms, bet patiesībā tā ir absolūtā monarhija. Tie, kas mācījušies 18. gadsimta Francijas vēsturi, atsauciet atmiņā tā laika notikumus šajā valstī un varas vertikāles veidolu! Būsit izbrīnīti. Tikai šoreiz valsts galvas tituls ir ģenerālsekretārs.
Kad sastopat idejiskus dažādu terminu apzīmējumus mūsu un ārzemju valstsvīru runās un plašsaziņas līdzekļu tekstos, pārbaudiet, ko tie patiesībā nozīmē un vai tie atbilst reālajai situācijai. Ne vienmēr ir jēga to darīt, bet dažreiz var noprast, ko patiesībā vēlas sasniegt politiķis, stāstot par vēlmi palīdzēt tautai.
