Padomju armija 1944. gadā atspieda nacistiskās Vācijas armijas iebrucējus līdz Latvijas teritorijai. Nacistiem, par kuriem jau bija skaidrs, ka Otro pasaules karu viņi ir zaudējuši, Latvijā izdevās rast atbalstītājus, kas…Tik…
Tik garu ievadu rakstu vienkārša iemesla pēc – lai būtu skaidrs, ka divas lielas ideoloģijas izmantoja mazāku tautu cerības savās interesēs. Lai arī kāds būtu rezultāts, pretim neviens neko nedomāja dot. Izmisīgas cīņas pie Bauskas radīja nevajadzīgus upurus abās pusēs un sagrāva pilsētas ēkas. Tas pats notika Jelgavā. Interneta komentāros raksta, ka ne jau velti Jelgava bija tādās drupās – latvieši aizstāvēja līdz pēdējam. Vienīgais rezultāts – simtiem kritušo bezjēdzīgās kaujās un fakts, ka jelgavnieki tagad to, cik pilsēta bija skaista, var novērtēt tikai dažādos izrakumos pilsētas ielās.
Bauskā ir uzstādīti divi pieminekļi Bauskas aizstāvjiem. Žēl, bet abās vietās veidotāji nav spējuši izvairīties no nevajadzīgas un nepatīkamas liekvārdības. Uz krusta pie luterāņu baznīcas stāv rakstīts: «Šeit guldīti leģionāri varonīgie Bauskas aizstāvji 1944. 28. VII – 1944. 14. IX.» Ja pieminekļa veidotāji vēlējās pieminēt tos, kas cīnījās ar domu par savu dzimteni, tad vārds «leģionāri» ir pilnīgi lieks, jo tas nozīmēja «Waffen SS» divīziju kaujiniekus, kuriem vajadzēja cīnīties par nacisma uzvaru un nekādā veidā nedomāt par kaut kādu Latviju. Vēlme izrādīties izkropļo pieminekļa būtību.
Otrs piemineklis, kurš tika atklāts šī gada 14. septembrī, ir vēl bezjēdzīgāks. «Piemineklis Bauskas aizstāvjiem pret otrreizējo padomju okupāciju,» rakstīts uz tā. Ko varam secināt? Kāds ir fiksējis nacistiskās Vācijas armijas iekarojumu robežas kādā brīdī, un vai visu, ko pēc tam atguva padomju armija, var saukt par okupētajām teritorijām? Smoļenska, Ukraina un citas vietas? Ja tiešām vēlējās uzlikt vēl vienu pieminekli tiem, kas mira bezjēdzīgā nāvē pie Bauskas 1944. gadā, turklāt šādi mira abās pusēs – gan padomju armijas pusē, gan nacistiskās Vācijas pusē –, tad pietika ar pāris vārdiem – «Bauskas aizstāvjiem» jeb «Piemineklis kaujās pie Bauskas kritušajiem». Viss būtu skaidrs. Bet tagad norāde ir pilnīga precīza, skaidra, nav brīnums, ka Krievijas vēstniecība var protestēt – tas ir piemineklis «Waffen SS» armijai, vācu nacistiskajai armijai. Diez vai pasaulē ir vēl kāda valsts un vieta, kur ir pieminekļi armijai, kas izraisīja Otro pasaules karu, kuras pārstāvji koncentrācijas nometnē nomērdēja un nogalināja miljonus cilvēku un kuri bija ar mieru āriešu rases tīrības dēļ nogalināt visus, kas stāsies ceļā? Vai mums tik ļoti gribējās atsaukt šīs idejas pasaules atmiņā un būt pirmajiem, kas uzstāda pieminekli nacistu armijai?
Lai arī kādus zemūdens akmeņus slēptu šis piemineklis, politiskajā dzīvē tas var kļūt par lielu traucēkli. Tas ir milzīgs politiskais trumpis Krievijas rokās. Jāatzīst, ka mums paveicās – pieminekli uzstādīja reizē ar musulmaņu protestiem pret kārtējo rietumu demokrātijas produktu, kurš apsmej viņu ticību. Tie ir asiņaini, agresīvi protesti, kas saista daudzas valstis, tāpēc uz to fona Bauska ar savu pieminekli paliek klusā maliņā. Protesti izgaisīs, piemineklis paliks. To pieminēs un pieminēs. Tas ir akmenī kalts un nekur nezudīs.
Kāpēc Bauskas novada dome atļāva uzstādīt tādu pieminekli? Uzreiz varam nonākt pie tiem, kam šīs diskusijas ir izdevīgas. Nevajag domāt, ka pirms pieminekļa uzstādīšanas mūsu novada politiķi un citi nacionālo aprindu pārstāvji nesaprata, kāds būs rezultāts. Ļoti labi zināja. Vienīgais, kurš to varbūt pilnībā nenojauta, bija Imants Zeltiņš, kura pārliecība ir akmenī cirsta un gadiem nemainīga. Tomēr arī šādu centību, kas valstij politiski nav izdevīga, var apstādināt, bet Bauskas novada dome to nedarīja.
Nacionālo partiju veikums tautas labā nekad nav bijis pamanāms. «Tēvzemei un Brīvībai» savulaik izcēlās tikai ar vienu prasmi – gandrīz visas valdības tika gāztas ar šīs partijas palīdzību. Arī jaunā apvienība šīs Saeimas vēlēšanās startēja ar interesantu ekonomisko programmu, bet nav manīts, ka kaut kas no tās būtu realizēts. Toties partijas azotē ir vecais labais trumpis – nacionālās nesaskaņas. Ko vēl labāk var atrast, ja ne šādu pasākumu, kurš nepatīk Krievijai? Rezultāts no viņu viedokļa ir ideāls – atbalsts tiek iegūts ne tāpēc, ka ir piemineklis, jo pats par sevi viņš gandarījumu dod diviem trijiem vēl aizvien dzīvajiem Otrā pasaules kara dalībniekiem, bet gan tāpēc, ka viņš nepatīk krieviem. Diskusijas var sākties, un nacionālistu deputāti var izvērsties, parādīties sabiedrībā, paust viedokli, celt reitingus.
Tā tas diemžēl notiek. Turklāt abās pusēs. Ne latvieši, ne krievi nemeklē, kas paveikts ekonomiskajā jomā, bet gan skatās – kura puse viena otru vairāk nolamāja, ierieba, kurš lielāks nacionālists krieviem vai latviešiem – par to balsosim. Un attiecīgie deputāti kandidāti to ir pamanījuši un pilnā mērā arī izmanto. Un ļautiņi ķeras – lēti un prasti.
Jau 20 gadus mācāmies pareizo vēsturi, bet tā arī neko neesam sapratuši. Pirms 70 gadiem nacisti ar viltus cerībām nāvē aizsūtīja simtiem baušķenieku. Tagad ar līdzīgu muldēšanu tūkstošu latviešu atbalstu panāk mūsu pašu nacionālisti. Žēl, ka tik lēti uz to visu ķeramies.
