Vērojot, ko dara jaunievēlētie deputāti, rodas izjūta, ka viņi ir no citas pasaules, no citas zemes. Varbūt citas planētas? Turklāt arī viņu teiktais nepārtraukti mainās – tad «draudzēsies» ar vienu partiju, tad citu, tad…Intervijā…Inte…
Intervijā laikrakstam «Diena» R. Ķīlis pasaka skaidri un gaiši – skolēnu brīvlaiks ir par garu. Visam pārējam varētu piekrist – slodzes ir jāsamazina, mājas darbiem jābūt mazāk. Diemžēl idejas ir vecas kā pati Latvija, bet neviens jaunais standarts slodzes nesamazina, mājas darbus arī, lai arī tie īsteno gudrās un ģeniālās Eiropas idejas. It kā jau R. Ķīlis grib labu, bet beigsies tas kā vienmēr – ar mācību gada pagarināšanu pieaugs gan slodze, gan stundu skaits, gan mājas darbi.
Ja R. Ķīlis būtu eksperts praksē, nevis mākoņos, tad viņš apzinātos, ka jau no maija sākuma skolās ir grūti vadīt mācību procesu, jo bērniem «pavasaris» galvā. Mācīšanās ir neefektīva, jo bērni nevis apgūst mācību vielu, bet atsēž skolā laiku līdz brīdim, kad tiks ārā. Patiesībā jau pēdējam skolas mēnesim vajadzētu izdomāt īpašas programmas, lai mācības būtu lietderīgas. Bet no «kosmosa» izskatās, ka šis mācību periods ir jāpagarina.
Ja R. Ķīlis būtu eksperts praksē, tad pirmā lieta, kam viņš pievērstu uzmanību saistībā ar skolēnu slodzi un skolotāju nelaimēm, būtu fakts, ka visi standarti un programmas ir sastādīti 36 nedēļām. Piemēram, ja ir divas stundas nedēļā, ir 72 stundas, kuras skolotājam ir jāapgūst. Uz papīra tas ir skaisti, bet patiesībā pat kalendārajā gadā bieži vien šo 36 nedēļu nav, turklāt reizēm stundas nenotiek pasākumu, slimības un citu notikumu dēļ. Tāpēc skolotājs cenšas «sastumt» 72 stundas 60 stundās ar visām no tā izrietošām sekām.
Ja R. Ķīlis būtu eksperts praksē, tad viņš domātu par to, kā piektdienu skolā organizēt pavisam citādāk, jo lielais pasākumu skaits un dažādi notikumi patiesībā nozīmē to, ka piektdienās pilnvērtīgi stundas lielākoties nevar novadīt. Turklāt šie sarīkojumi arī skolēniem ir noderīgi, lai arī Izglītības un zinātnes ministrija cenšas tos atdalīt no it kā neaizskaramā mācību procesa. Lai dotu skolēniem iespēju izpausties dažādos veidos, audzēkņiem šo dienu vajadzētu organizēt citādāk – ar dažādiem pasākumiem, sporta veidiem, sacensībām, ekskursijām, projektiem utt. Piemēram, kaut vai organizēt visiem sākumskolas skolēniem no rīta zīmēšanu, pēc tam vingrošanu, kora nodarbības un ko līdzīgu. Vārdu sakot, parādīt tiešām izdomu un spēju kaut ko mainīt izglītības sistēmā, nevis tukšu mākoņu stumšanu no vienas uz otru pusi.
Ja R. Ķīlis būtu eksperts realitātē, viņš daudz vairāk domātu par pulciņiem, kur skolēni apgūst ļoti daudz zināšanu un prasmju, kas viņiem būs nepieciešamas dzīvē. Paldies maniem matemātikas, latviešu valodas, vēstures un citiem skolotājiem, bet, ja viņu mācāmo vielu samazinātu par pusi, es būtu apmēram tikpat gudrs kā tagad. Toties amatniecības un fotografēšanas pulciņā iegūtās prasmes, patērējot tam apmēram divas stundas nedēļā, manā dzīvē ir ieņēmušas ļoti nozīmīgu lomu – izrādījās, ka it kā gandrīz rotaļu veidā veiktā apmācība bija ļoti svarīga izglītība. Pie mums gan parasti ir tā – ja trūkst naudas, vispirms atņemsim to pulciņiem.
Reālās dzīves eksperti Izglītības un zinātnes ministrijā nav manīti visu Latvijas neatkarības laika posmu. Tāpēc esam tur, kur esam, un labāk arī nekļūst. Mokās skolēni, skolotāji, bet ministri nodarbojas ar mākoņu stumšanu – tas tomēr ir vieglāk nekā paveikt kaut ko reālajā dzīvē. No otras puses, ja tu neko no realitātes nezini, tad mākoņus stumdīt ir vēl vieglāk – arī pats domā, ka dari visu pareizi.
Izglītības un zinātnes jomā gan skolotāji, gan skolēni jau gadu desmitiem ir pieraduši sadzīvot ar acīmredzamām nejēdzībām un vēl bezjēdzīgākiem eksperimentiem. Tomēr, spriežot pēc pašreizējā teorētiskā valdības veidola, cilvēki ar līdzīgu domāšanu apsēdīsies ekonomikas, iekšlietu un citu ministru krēslos. Latvieši gan izturīga tauta, diez vai būs gatavi vēlreiz atlaist arī šo «kosmiskā» mērogā domājošo Saeimu.
