Vīrushepatīts
C nav tikai briesmīga infekcija un personiska traģēdija desmitiem
tūkstošu mūsu līdzpilsoņu. Tas ir kļuvis par sinonīmu
valstiskam pazemojumam, jo Latvija, atšķirībā no citām Eiropas
valstīm, nejūtas spējīga pilnā mērā rūpēties par saviem
saslimušajiem, lai iegrožotu šī mūsdienu mēra izplatību. Vai
Latvijas likumdevējiem pietiks pilsoniskas drosmes izbeigt tam
pakļautās valdības klīnisko “taupību”? Ja tās pietrūks,
nostiprināsies vēl viens arguments par labu vispārējām šaubām
šeit un citur ES, ka tās dalībvalsts savā sociālās drošības
politikā arvien dziļāk atklājas kā izgāzusies valsts, “failed
state”.
Ik gadu
C hepatīta ārstēšanai nepieciešamo zāļu pilnai kompensēšanai
visiem tā slimniekiem būtu vajadzīgs ieguldīt 3,6 miljonus latu.
Patlaban valsts pilnībā kompensē zāļu izdevumus tikai trūcīgām
personām, bet pārējiem pacientiem – 75 procentu apmērā.
Rēķinoties ar to, ka ārstēšanās kurss var ilgst gadu, pašam
slimniekam medikamenti var izmaksāt līdz pat diviem tūkstošiem
latu un vairāk. Daudziem inficētajiem vienkārši nav šādas
rocības, tādēļ viņi tiek piespiesti “pēc savas brīvas
gribas” atteikties savlaicīgi izārstēt slimību, kas patlaban
pasaulē nodara lielākus postījumus un prasa vairāk dzīvību nekā
AIDS epidēmija. Neārstējoties, cilvēks saslimst ar aknu cirozi
vai pat to vēzi, kļūstot par invalīdu un priekšlaicīgi mirstot.
Pilnībā apmaksāta infekcijas ārstēšana rada obligātu efektu
tautsaimniecībā un demogrāfijā, jo tās radītais nespēks un
nāve apdraud jaunus, strādāt un atražot tautu spējīgus
cilvēkus. Infektoloģijas centrs rēķina, ka katru gadu Latvijā
saslimstība pieaug par aptuveni divdesmit procentiem (~40 tūkstoši
inficēto patlaban).
Slimības
sakropļoti un nobendēti cilvēki, bez apgādniekiem palikušās
ģimenes un pasaulē nelaistie bērni, kā arī, “makroekonomiski”
rēķinot, zudušais darbaspēks un neiemaksātie nodokļi –
hepatīta C radītie cilvēciskie un arī valstiskie zaudējumi, kaut
arī Veselības ministrijā tie nav tikuši aprēķināti,
neapstrīdami būs daudzkārt lielāki par jau minētajiem 3,6
miljoniem latu, kas Ministru kabinetam neatradās 2014. gada budžeta
projektā. Valda Dombrovska valdības nostāja ir šo traģēdiju
demonstratīvi neredzoša. Tai ir pavisam citas finansiālās
prioritātes. Ministru prezidents sava kabineta locekļiem ir
ierādījis, ka viņaprāt, labais tonis ir ignorēt sabiedrību un
turēties pie augstprātīgas pārliecības: mēs zinām labāk, kas
tieši ir vai nav vajadzīgs tautai!
Līdzīgi
kā citas Latvijas sociālekonomiskās problēmas, arī šī tiek
“eksportēta” – daudziem ar C hepatītu inficētajiem par
vienīgo reālo iespēju atveseļoties kļūst pārcelšanās uz
citām valstīm, kas viņus ne tikai nodrošina ar darbu, bet arī
pilnībā sedz ārstniecības izmaksas. Mums bieži nākas sašust
par neslavas celšanu mūsu valstij – atkal un atkal uzzinot, ka ne
tikai bagātajās rietumvalstīs, bet arī kaimiņos Latvija tiek
uzskatīta par nīkulīgu, atpalikušu un depresīvu zemi. Taču ar
sašutumu nepietiks, lai atspēkotu šos priekšstatus. “Hepatīta
emigrācija” kļūst par vēl vienām hroniskām galvassāpēm
Latvijas tēla spodrinātājiem.
Sabiedrība
ir uzticējusi Saeimai atrisināt šo problēmu. Šā gada janvārī
parlamentā tika iesniegta saņēma gandrīz 14 tūkstošu Latvijas
pilsoņu parakstītu likumdošanas iniciatīvu „Par dzīvi bez C
hepatīta”, kurā tas tika aicināts nodrošināt nepieciešamo
medikamentu kompensāciju pilnā apmērā visiem slimniekiem. Saeimas
deputāti vienbalsīgi atbalstīja šo priekšlikumu. Tiesa gan,
maijā viņi paši valdībai uzdeva jau koriģētu uzdevumu –
noskaidrot, vai iespējams no budžeta segt 90 procentus izmaksu.
Parlamentam izdevās panākt, ka Veselības ministrijai tika
piešķirts papildus finansējums. Taču nauda hepatīta C
medikamentu kompensēšanai tajā netika īpaši iezīmēta, un tāpēc
līdzekļus ministrija izlietoja pavisam citām vajadzībām, kas tai
šķita svarīgākas nekā infekcijas skartie cilvēki. Kamēr viņi
cieš un mirst (!), valdība spēlē “politisko futbolu” –
naudu mēs taču iedevām, ko vēl no mums gribat? Tādējādi
Saeimai, iniciatīvas iesniedzējiem un visai sabiedrībai daiļrunīgi
ir uzrādīts arī tas, ka pašreizējā valsts izpildvara savā
pašpārliecinātībā vairs nejūt nekādu pietāti pret
likumdevēju. Drīz valdības partiju “ierindas” deputātiem būs
jāizdara nopietna morālā izvēle: vai viņiem norīt šo krupi un
paklausīgi balsot, kā norāda frakcijas priekšniecības “īkšķis”,
lai tikai neapdraudētu savu vietu vēlēšanu listē – vai
rīkoties tā, kā viņiem prasa sabiedrības intereses un vēlētāju
dāvātā uzticība?
Daudzi
koalīcijas pārstāvji pietiekami skaidri apzinās, ka valdības
vadītāja sociālā vienaldzība kopā ar “Vienotības” aklo
paļāvību uz Dombrovski kā savu mūžīgo “lokomotīvi”
ikvienam no viņiem draud ar pilnīgu morālu un politisku bankrotu.
Šiem godprātīgajiem cilvēkiem ir vajadzīgs tikai nedaudz drosmes
rīcībā, lai izglābtu savu un Saeimas reputāciju tautas acīs.
