Klāt jaunais semestris, jaunais mācību gads, kur gandrīz ikviens skolēns savās domās kaldina savas sapņu pilis, sapņo par soļiem, kā tās sasniegt un cer uz kādu,kas viņiem palīdzēs brīžos, kad sanāks paklupt vai apmaldīties….Arī…Arī…
Arī skolotāji sapņo un ceļ, daži domā par rītdienu, par māju, kurā dzīvošu, par jumtu,kas būs virs galvas, citi – iesākumā par logiem, cik daudz, cik lieli un tikai pēc tam par ēkas konstrukciju. Katrs mēs redzam dzīvi citādāk, katrs arī skolu un savus pienākumus tajā redz atšķirīgi, un tas ir tikai labi. Tas veido kontrastus, kas ļauj izvēlēties, salīdzināt un pielāgoties.
Mans lieliskais vadmotīvs šodienā ir `Iespējamās Misijas` tēze „Mainīt!” Mainīt sevi, mainīt dienu, mainīt pasauli, kurā dzīvojam. Padarīt to labāku, lai jau rītdien smaidīgu cilvēku būtu vairāk;lai tie pasniegtu roku brīžos, kad nogurstam, lai to sapņi būtu augstāki, un pilni ar cerībām, ka tie ir spējīgi īstenoties.
Arī uzsākot jauno cēlienu, es tiešām vēlos mainīt vietu, kurā esmu patlaban. Sajūtas, atšķirībā no iepriekšējās vietas , kur biju divus gadus, nav vairs tik mazspēcīgas un pilnas ar šaubām „vai man izdosies, vai es spēšu, kā nu būs utt…” Šoreiz ,1.septembrī, stāvot skolēnu un iestādes vadītāju priekšā, manī bija spēcīga pārliecība, kaut nebiju iepriekš pat redzējis savu jauno audzināmo klasi.. ..Pārliecība par to, ka es varu un varu daudz. .. Ja pirms tam stress bija tas,kas man palīdzēja izdoties, tad patlaban tā ir apziņa, ka viss vienmēr izdosies. Pašlaik spēju saredzēt uzreiz vietas, kur vajadzīgs pieskāriens, uzreiz kā rentgenstaru mazais terminators. Tur, tur un tur – tur būs mani darbi jau pavisam drīz, atliek tikai paciesties. Jā, varbūt nepratīšu, varbūt sākumā nebūs pareizi instrumenti, kas ļaus izdoties, bet agri vai vēlu-tie būs! Varbūt pārāk pašpārliecināti un naivi, bet, nē. Par šo pārliecību , ka viss neiespējamais ir iespējams, jāsaka milzu paldies Olaines 1.vidusskolai, kas divus gadus man bijusi kā mājas. Kas ļāva man rūdīt sevi ar 16 dažādiem klašu kolektīviem, vairāk kā 370 audzēkņiem.Krietni vairāk audzēkņu pat, kas kopā mācās manā pašreizējā skolā.
Jūtu sevī varenu pilnumu, ko tūdaļ dalīšu ar savējiem – sestajiem, kas vairums nāk no ģimenēm, kur nepazīst mīlestību un pieskārienus, drīzāk –vardarbību, pārtikas trūkumu un pilnīgu neieinteresētību viņu gaitās. Bērni , kas nāk no bērnu namiem, trūcīgajām ģimenēm, bērni, kuriem ar diagnozi noteikti mācību traucējumi, psiholoģiskas kaites , tas viss ir šīs internātskolas ikdiena un specifika… Dzīves sitienus arī manīju ļoti daudzu acīs, kas nekad, kā zināms, nemelo, tādēļ centos elpot silti – lai tie sajūt,ka pie viņiem esmu savējais tagad.. Arī starp piektajiem, ar kuriem noteikti gāzīsim radošos kalnus, jo pasniegšu tiem vizuālo mākslu – lieliskāko pašizaugsmes priekšmetu, manuprāt : -)!
Tādēļarī esmu šeit, esmu palicis Latvijā, jo zinu,ka te ir īstā vieta, kur man nav jāgaida mēneši, lai mana ietekme būtu redzama. Te tas notiks jau rīt, jau šodien,līdzīgi, kā tas notika 1.septembrī, kur jau pirmajā dienā kā jaunais klases audzinātājs nedaudz bažījos par to, kā tikšu pieņemts. Mēdz mums būt taču emocionālā skepse pret ikvienu jaunu lietu,kas parādās mūsu dzīvēs, ja nepietiek mums pietiekošas informācijas, kas liktu paskatīties savādāk. Pievienotā vērtība lietās, ko darām iesējusies manī dziļi-tas ir fenomenāli, ka spējam radīt paliekošas lietas ar vārdiem, ar savu piemēru. Protams, JA spējam. Un, ka redzot, kā šīs lietas atspoguļojas bērnos, paliek silti, jo zini, ka pile pa pilītei-tu stiprini viņus..mazos cilvēkus, kuri sapņo vistālāk un lido visaugstāk.
Jau pirmajā dienā iemācījāmies, ka puišiem vienmēr jābūt džentlmeņiem, ka jālaiž meitenes pa priekšu , lai arī kurp mēs ietu. Ejot uz vakariņām, pirmie augļi ,ko plūcu JAU PIRMAJĀ DIENĀ bija skrējiens visiem pa priekšu un pozīciju ieņemšana pie durvīm-tā,lai ērti meitenes un mana kolēģe varētu iziet cauri internāta durvīm. Smaids un dzirksts bija manāma viņu acīs, jo varbūt viņš to izdara pirmo reizi savā neilgajā mūžā?. Mazā uzvara, ko kopā arī nosvinējām ar komplimentiem. Arī iemācījāmies vākot grāmatas. Paši, nepērkot vāciņus, bet gan rūpīgi griežot tapetes, līmējot tās, rūpīgi apvākojām katru jauno grāmatu.„Skolotāj, Jūs tak mums to iemācijāt” lepni smaidot skanēja puiša vārdi, klasē ienākušajai mācību pārzinei. Vārdi no puiša, kurš nāk no bērnu nama….
Pēc šīs dienas es daudz domāju. Domāju par to,kādēļ esmu laimīgs šeit un tagad? Kādēļ agrāk par to pat nebiju iedomājies? Laikam laiks mūs norūda un izkristalizē vērtības , ar kurām dzīvosim visu mūžu, kuras atšķir mūs katru no katra. Tieši vērtības mūs savā ziņā padara neuzvaramus.
Domāt un nedaudz apklust lika man Kārlīša atbilde uz vienu no iepazīšanās jautājumiem , kur vaicāju par vasaras iespaidiem, par spilgtāko mirkli, kas piedzīvots un ko gribas pastāstīt citiem. Skumji tas, ka vairāk kā pusei klases atbilde bija „es nezinu, nav nekā tāda”, taču Kārlim bija gan.. Smaidīgs viņš lika pretī savu stāstu. „Es,savukārt, pirmo reizi biju uz kino Rīgā”, teica puisis…Viņš, kuram diemžēl tēta nav…
Smeldzošs klusums manī iestājās.
Novērtē to, kas Tev pieder,draugs ,un atvēli dienā kādu brīdi tam, lai apstātos un padomātu..padomātu par to, kas Tev pieder un ko varbūt Tu nemaz nenovērtē!
