Logā guļ mazs kaķēns. Vienu dienu var priecāties par mazā pūkainīša atpūtu, otru brīnīties, līdz trešajā saproti, ka tas ir mūža miegs. Un ejot garām, ilgu laiku tas atgādināja, ka ir cilvēki, kas dzīvo kā roboti – bez jūtām, bez……
Stāv ceļa malā sieviņa ar piena kannām. Stāv vienu rītu, divus rītus. Pienā ieguldīts liels darbs un mīļums – gan gotiņu kopjot, gan vācot sienu un ejot rīta rasā pa auksto zāli slaukt silto, balto un garšīgo pienu. Stāv sieviņa ar pilnām kannām mīlestības un darba. Tikai kāds «robots» nav pateicis, ka vairs nav neviena, kam to vajag, ka pienu no viņas vairs neviens neņems.
Pedagogi, mediķi un policisti ieradušies ar kārtējiem lūgumiem pie valdības. Viņi runā par profesijas prestižu, nepieciešamību piesaistīt jaunus speciālistus, par cerībām, ka arī viņu bērnus mācīs, uzraudzīs un ārstēs profesionāli un labi speciālisti. Bet robotiņš sēž un nesaprot. Jo neskan neviena no tēmām, kas ieprogrammētas kā svarīgas – «homoseksualitāte», «vardarbība», «sekss», «slavenība». Toties ir ieprogrammēta atbilde uz citiem jautājumiem. Tad robots pasmaida un gaiši saka: «Bet naudas nav!»
Cilvēcīgums nav izskatā. Un to pazaudēt nav nemaz tik grūti, jo paturēt arī nav viegli. Arī pats reizēm nobīstos no tā, cik vienkārši esmu ignorējis kāda cita cilvēka izjūtas. Jo tā taču bija vienkāršāk – iet uz kādu mērķi, apkārt neskatoties. Nepajautāt, nepaprasīt, aizmirst. Aizmirst cilvēcīgumu. Skaties un domā – vai cilvēkus nomainīs robotizētu un ieprogrammētu hominīdu laikmets?
Pūkainais kamoliņš no loga ir pazudis. Bet viņa dvēsele debesīs diez vai spēs Dievam pavēstīt, kas ir cilvēcīgums.
