“Un nemuldiet man par krievu draudiem. Neviens Latviju tā nav postījuši, kā latvieši, kas mūs ieveda Eiroūnijas gūstekņu nometnē.” …Sauļus:
Latvji ir unikāla tauta! Te sit vācus Nāves salā, te sargā Ļeņinu un, apspiežot Eseru dumpi 1918. gada 6. jūlijā – pēc vecā kalendāra, savos nacionālajos Līgo svētkos, parakstīja savai tautai nāves spriedumu.
Esmu runājis ar ukraiņiem, kuri vēl šodien atceras latvjus ar bailēm un naidu. Ļeņina un Trocka latvju “ķēdes suņi”, nesaudzīgi apspieda jebkuru pretestību Revolūcijai. Ukraiņu tauta vēl šodien atceras 1919. gada admirāļa Deņikina sagrāvi un 1920. gadā ģenerāļa Vrangela iedzīšanu Melnajā jūrā no Krimas pussalas un latviešu streļķu izvarotās ukraiņu meitenes, un nogalinātos līgavaiņus. Viss notika Revolūcijas vārdā. Mūsu letiņiņi, līdz ar Virspavēlnieku Jukumu Vācieti, noticēja apsolitajai Neatkarīgajai Latvijas Republikai. Tauta, tāpat, kā bērnubērni, nes atbildību par savu Dēlu darbiem. 1937.-1938. gads bija pirmā samaksa par Krievzemes ciešanām.
Ansis:
Slāviem ar baltiešiem būs mūžīgā rīve un šajā jautājumā nekad nedarbosies princips – rebjata davaiķe žiķ družno. Vakar iegāju centrāltirgū, piena paviljonā, kur 99% apkalpojošais personāls bija ruskojazičniji, bet tajā pašā laikā, es latviešu puika savā zemē esmu bezdarbnieks! Ja nekas nemainīsies, kas visticamāk arī būs, tad man šīs vēlēšanas un vēlēšanās būs pēdējās. Daktera demagoģija ne ar ko neatšķiras no Ušakova vai šlesera – forma tā pati, tikai saturs pamainīts.
Sauļus: Mans Draugs, tas ir “Iemācīta bezpalīdzības” sindroms, kuru izslimo mūsu tauta. Kad 1991. gadā pilsonību saņēma tikai līdz 1940. gadam dzīvojošie un viņu bērni, bērnu bērni, tiem, kuri palika aiz borta, nekas neatlika, kā meklēt izdzīvošanas iespējās, un viņi tās atrada. Kamēr mūsu bāleliņi, kā pilsoņi aizņēma ierēdņu armijas rindas, nepilsoņi šiverēja pa tirgu un dibināja savus uzņēmumus. Tā nu ir sanācis, ka korumpētie ierēdņi ir mūsu pilsoņi, bet nepilsoņi, aizņemdami brīvo nišu sabiedrības evolūcijas ķēdē, protams, šodien dzīvo labāk. Tu saki: “Es latviešu puika savā zemē esmu bezdarbnieks!” Es Zaķa kungam Bauskā tikšanās laikā ar Vienotības listes deputātu kandidātiem, pajautāju, ko man, savā laikā agronoma diplomu ieguvušam, darīt bezdabnieka statusā atrodoties jau 9 mēnēšus? Kursi Projektu vadībā tā arī nav pienākuši. Beidzot šodien 23. septembrī sāksies angļu valodas kursi. Uz manu jautājumu Zaķa kungs ar smaidu atbildēja: “Vai tad laukos pie zemniekiem darba trūkst?!”Atrados izvēles priekšā, aizbraukt no Latvijas uz Norvēģiju pie znota montēt guļbūves vai uzsākt savu lietu. Dieviņš sakārtoja lietas tā, ka šobrīd dibinu savu mikrouzņēmumu. Būtu varējis pretendēt uz valsts atbalstu, beidzot NVD kursus Projektu vadībā un, izturot konkursu, saņemt uzņēmējdarbības uzsākšanai valsts finansējumu 2000 Ls un 6 mēnešus minimālo darba algu. Latvijas valsts struktūru operativitāte ir apbrīnojama! Birokrātijas mašinērija ir tik smagnēja kā angļu tanks 1915. gadā! Šogad nebūs iespējas sagaidīt kursus, jo pārejot uz kuponu sistēmu, nav vēl beigušies konkursi firmām, kas var pretendēt uz šo apmācību.
Paldies Dieviņam, esmu atradis savu vietu zem Saules. Nu, dvēsele dzied, sirds staro un prāts apmierināti berzē rokas. Vēlu arī Tev, Mans Draugs, atrast savu vietu šeit Latvijā! Tici, neviens Tev neko nedos! To es sapratu, deldējot darba devēju kantoru sliekšņus un rakstot CV simtus. Pēc 50 uz Zemes nodzīvotiem gadiem nevienam tu neesi vajadzīgs, ja vien tev nav iestaigāta taciņa pie „valsts varenajiem” un tu neesi „ministra šofera dēls”. Tagad strādāšu pats sev. Pensiju negaidu! Mans pensiju fonds ir mani bērni.
Uz priekšu, Mans Draugs! Arī Tavā ielā būs svētki! Tavs Draugs Sauļus.
