Pēdējo četru gadu laikā austrumu virzienā esmu devies trīs reizes. Vienmēr ceļojums uz Krieviju ir bijis kaut kas īpašs.
Pēdējo četru gadu laikā austrumu virzienā esmu devies trīs reizes. Vienmēr ceļojums uz Krieviju ir bijis kaut kas īpašs.
Braucieni ir citādu emociju, piedzīvojumu, atmiņu, arī nostalģijas pārņemti. Tā vien šķiet, ka atkal notikusi nedaudz sirreāla atgriešanās jaunībā – padomju laiku jaunībā. Daudz ko var noliegt, gribēt uzskatīt par nepareizu, varbūt pat nebijušu. Tomēr taisnību, ko grāmatā «…jo bij tas muļķa klauns…» pauž aktrise Svetlana Bless, nevar noliegt. «Mēs visi esam no viena horoskopa – visi esam dzimuši sirpja un āmura zvaigznājā,» raksturojot padomju laiku paaudzi, atzīst aktrise.
Nav drošības izjūtas
Divstāvu «Neoplāns» cauri naktij 14 stundās aizvizina līdz Maskavai. Nokļūšana Krievijas galvaspilsētā būtu vismaz stundu ātrāka, ja to neaizkavētu robežas šķērsošana. Terehovā no Latvijas izdodas tikt laukā ātri, toties Krievijas pusē somu apskate, mantu deklarēšana, visādas pārbaudes aizņem vai nepilnu stundu. Lielā valsts joprojām ar neticību izturas pret katru, kas tajā ierodas.
Staigājot pa Sarkano laukumu, brīžiem pārņem neomulības izjūta, jo ik pa laikam nākas skatīt, kā milicijas darbinieki pieiet klāt kādam cilvēkam un sāk sarunu. Daudz patruļu arī pazemes pārejā, laukumā pie Puškina pieminekļa, lielveikalā «Ohotnij rjad». Tieši šie objekti pirms pāris gadiem stipri cieta teroristu rīkotos bumbu sprādzienos.
Svētki no visas sirds
Krievijā – Maskavā un Serpuhovā (rajona centrā) – bijām laikā, kad tika svinēti Uzvaras svētki – 9. un 10. maijā. Krievijā joprojām tie ir lielākie svētki gadā, kas pompozitātes, vērienīguma ziņā atgādina Jaunā gada sagaidīšanu. Valsts propagandas mašīna šajās dienās strādā ar pilnu jaudu. Draugu dzīvoklī Serpuhovā sešās televīzijas programmās divas dienas skatāmas vienīgi krievu filmas par karu, populāru mākslinieku koncerti. Leģendāro dziesmu «Deņ pobedi» katru dienu nākas dzirdēt vismaz desmit reižu. Ielās karogi, parkos lepni pastaigājas veterāni, rotājušies ar ordeņiem un medaļām, iet gājienos. Brāļu kapos skolēnu (pionieru gan ne) goda sardze.
Abstrahējoties no politiskās realitātes, šajās dienās pilnībā izjutu, ko nozīmē svētki – patiesi, no sirds rīkoti. Latvijā atgriezos 12. maijā, Mātes dienā. Mūsu plašsaziņas līdzekļos par šiem svētkiem neliecināja tikpat kā nekas. Pēc vērienīgiem svētkiem Krievijā kontrasts bija milzīgs.
Krievu šņabis un suvenīri
Atgriešanās no Krievijas parasti saistās ar tradicionālo šīs zemes suvenīru iegādi – kokgriezumiem, «matrjoškām», arī krievu šņabi. «Matrjoškas» joprojām patīkami pārsteidz ar krāsu, zīmējumu daudzveidību, arī ietilpību. Kāda Arbata ielas veikala skatlogā bija savietots vairāk nekā piecdesmit sieviņu, cita par citu mazāka. Tomēr suvenīru klāsts nav īpaši daudzveidīgs. Toties pilnum pilni veikalos ir alkoholisko dzērienu plaukti. To nosaukumos vai visa Krievijas vēsture un ģeogrāfija. Ja kārtīgā firmas veikalā nopērk kvalitatīvu un ne sevišķi lētu dzeramo, tad izplatītā atziņa, ka krievu šņabis ir patiesi labs, joprojām ir spēkā.
Veikali Maskavā, arī Serpuhovā, preču pilni, pārdevējas norūpējušās par savām lietām un pircējus daudzviet uzskata par viņu svarīgās ikdienas traucētājiem. Preču cenas – draudzīgas, gan tikai ar mūsu algām samērojot. Patīkami pārsteidz maksa par sabiedrisko transportu – brauciens metro, autobusā par desmit santīmiem. Toties šokē paši transporta līdzekļi: drausmīgi netīri, veci un nolietoti.
Vajadzīgs viens liels sētnieks
Atgriežoties Bauskā, šķita, esmu nonācis tīrības un sakoptības citadelē. Maskava, vismaz centrs, kaut cik vēl ir sakopts, taču Serpuhova patiesi pārsteidza. Bijām pilsētas galvenajā parkā, centrālajā laukumā, arī Ļeņina laukumā. Vējš dzenā netīrumus, zāle nepļauta, ziedu stādījumu nav. Pēc svaiga krāsojuma, sētnieka ar slotu un liekšķeri gandrīz vai brēc sabiedriskās ēkas, dzīvojamās mājas, skvēri un pagalmi. Tipiska Krievijas īpatnība – mājās un dzīvokļos viss spodrs, tepiķi, kristāli. Tiklīdz iziet ārā, tā mēslos iekšā.
Tas tomēr nespēj aizēnot krievu cilvēku sirsnību, atsaucību, vēlmi palīdzēt, labvēlīgu attieksmi pret svešiniekiem. Zinot, ka esam no Latvijas, neviens nepauda nekādus pārmetumus, nepatiku. Lielo politiku vienkāršie krievi īpaši necenšas ielaist savā ikdienā. Lēni un smagi pārkārtojoties uz jaunām ekonomiskām attiecībām, šiem cilvēkiem tāpat ir pārpārēm rūpju un problēmu. Mums arī daudz kas no šobrīd Krievijā notiekošā bija – pirms septiņiem astoņiem gadiem.
