Bauskas novada Brunavas pagasta «Ķērpjos» svētdien, 2. augustā, virmos daudz pozitīvu emociju. Rasmas Žilinskas nu jau pieaugušie bērni pirmo reizi satiks savas māsīcas un brālēnus.
Lai saprastu, kādēļ tas tā, jāieskatās daudzus gadu desmitus senos notikumos.
Ugunsgrēks
Agrākā Cēsu rajona Mores ciemā 1965. gada 7. janvārī kādā mājā izcēlās ugunsgrēks. Kaimiņi bija laikus pamanījuši dūmu mutuļus un paspējuši izsaukt ugunsdzēsējus. Liesmas bija plosījušas ēku, ļoti cietusi piecgadīgā Daina, bet visi izdzīvojuši. Daudzu cilvēku mūžus gan šis ugunsgrēks sagrieza kājām gaisā.
Mājā dzīvojošajai Ainai tolaik bija četras meitas. Jaunākās – nepilnus trīs gadus vecā Rasma un pusotrgadīgā Līga – nelaimes dienā bija pie vecāsmātes. Nav īsti skaidrs, kur tobrīd atradās vecākā meita, septiņgadīgā Gunta. Vien zināms, ka visvairāk ugunsgrēkā cieta Daina. Pēc nelaimes viņa gandrīz gadu – līdz decembrim – pavadīja slimnīcā. Ir varbūtība, ka Aina pati vainojama pie mājas aizdegšanās, iespējams, pat veicinājusi, lai liesmas īpaši skar Dainu. Viņai tad jau bijis cits vīrietis, attiecībām ar kuru četri iepriekšējie bērni varētu būt par traucēkli.
Aina un mamma
«Mana vecmāmiņa, Ainas mamma (sarunas laikā pieminot savu bioloģisko māti Ainu, Rasma Žilinska nelieto vārdu «mamma». To viņa teic, kad stāsta par audžumāti Emīliju Skuju. – V. A.), bija ļoti prātīga, gudra un čakla lauku sieviete. Bet viņas 1937. gadā dzimusī meita Aina – pilnīgs pretstats. Es nezinu, kāpēc, bet viņa tā arī nebija iemācījusies nedz lasīt, nedz rakstīt. Iespējams, bērnība, kurai pāri gāja kara gadi, kaut ko ietekmējusi. Aina daudz dzēra, ap viņu vienmēr bija piedzērušos un nopīpējušos vīriešu kompānijas. Viņas deviņiem bērniem bija vismaz seši tēvi, ja ne vairāk. No ugunsgrēka neko neatceros, no savas bērnības vien nedaudz prātā palicis, ka dzīvojām ļoti trūcīgi. Bieži vien nebija, ko ēst, tikai piens, zapte un maize. Aina mūs bieži sūtīja pie vecmāmiņas, varbūt tāpēc, lai netraucētu,» tādu ieskatu Ainas raksturā un savā bērnībā sniedz Rasma.
Noskata bērnunamā
Pēc ugunsgrēka Ainai bērnus atņēma un izšķīra. Vecākā Daina pēc gadu ilgas ārstēšanās Mālpils slimnīcā tika adoptēta. Gunta nonāca Daugavpils bērnunamā, Rasma – Baldones bērnunamā, bet Līga – līdzīgā iestādē Cēsīs. Guntas un Rasmas dokumentos bija saglabājušies visi dati par māti, tēviem, bet Dainai un Līgai papīros bija tukšums.
Bauskas rajona Brunavas ciemā dzīvojošajiem Emīlijai un Albertam Skujām 18 gadu vecumā traģiski gāja bojā dēls. Kaimiņi, rosinot mazināt sāpīgo zaudējumu, 1969. gadā viņiem ieteica adoptēt kādu bērniņu no bērnunama. «Atceros, bērnunamā mūs šad un tad nostatīja rindiņā, un nāca cilvēki skatīties. Bija atbraukuši Emīlija un Alberts, laikam noskatījuši mani un tad aizbrauca kārtot dokumentus. Pa to laiku bija cita skatīšanās, es iekritu acīs kādam ļoti smalki ģērbtam pārim, šķiet, viņi runāja krieviski. Viņi gribēja mani ņemt, deva naudu bērnunama darbiniecei. Bet viņa sacīja, ka šo meiteni nedrīkst adoptēt, jo tā esot jau noskatīta. Nelīdzēja nekāda pierunāšana. Iespējams, audzinātājas godīgums paglāba mani no nokļūšanas Krievijā vai kur vēl tālāk pasaulē,» spriež Rasma.
Piepīpētā istaba
Brunavas ciema «Mētrās» Skuju ģimenē Rasmu mīlēja un loloja kā pašu bērnu. Nelāgs piedzīvojums reiz gadījās skolā, kad bērni Rasmas Skujas mammu Emīlīju nosauca par viņas audžumāti. «Pirmais brīdis bija tāds sāpīgs, bet ar to ātri samierinājos, jo mamma mani ļoti mīlēja, es tiešām viņiem abiem biju kā īstais bērns,» atminas Rasma.
Gadiem ritot, viņa tomēr gribējusi ko vairāk uzzināt par Ainu. Izdevās viņu sameklēt, un 1989. gadā kopā ar vecākiem braukusi uz Cesvaini. «Man jau tad bija savi bērni: Iluta, Guntars, mazā Kitija. Savus bērnus gan neņēmu līdzi. Skats, kādu ieraudzīju Ainas mājā Cesvainē, bija šausmīgs – netīras, ziliem dūmiem piepīpētas istabas. Ieraugot Ainu, nedz manī, nedz viņā neuzvirmoja nekādas atkalredzēšanās emocijas. Tā bija tāda bezpersoniska tikšanās, cik nu iespējams, lietišķa saruna, kurā uzzināju vien to, ka man esot vēl viena vecāka māsa Gunta,» par braucienu pie Ainas stāsta R. Žilinska.
Cesvaines kapsētā
«Guntiņu satiku 1990. gadā. Viņa pastāstīja, ka mums ir vēl māsas Daina un Līga. Abas vēlreiz aizbraucām pie Ainas, taču neko jaunu neuzzinājām. Vien to, ka ir pusbrālis Aivars, kas dzīvo turpat Cesvainē. Par Dainu un Līgu sarunās Aina neielaidās, uzreiz sāka žēloties, ka sāpot galva un neko vairāk neatceroties. Vēlāk uzzinājām, ka ir vēl divas pusmāsas Maiga un Aija. Viņas līdz šim vēl nav atrastas, tas mums nākamais darbiņš. Bijis arī pusbrālis Edmunds, kurš nu jau miris, un vēl viens pusbrālītis, kurš maziņš esot nomiris,» savu plašo radinieku pulku uzskaita Rasma.
Aina nomirusi pirms pāris gadiem, apglabāta Cesvaines kapsētā. «Man nav nekādu emociju, neglabāju sevī arī nekādu ļaunumu pret Ainu. Tāds bija viņas liktenis, tādu viņa to iedevusi man. Es nevaru un nemaz negribu saprast, kam bija jānotiek Ainas prātā, lai viņa tā rīkotos. Man, par laimi, tas viss nav pieņemams, jo mani mamma un tētis audzināja pavisam citādāk,» stāsta R. Žilinska.
Līgonakts meitenes
Dzīva esot, Aina dažreiz pavaicāja, kā klājoties viņas mazbērniem. Uzzinot, ka Rasmai piedzimis ceturtais bērniņš, mazā Evelīna, Aina priecīgi noteikusi, ka nu gan esot jāņem polšs un jābrauc mazmeitu aplūkot. To brunaviete viņai kategoriski noliegusi.
«Esmu pateicīga Dievam, ka mēs, visas četras māsas, esam normālas – fiziski un garīgi. Trīs no mums esam dzimušas marta pirmajā pusē – tātad Līgonakts bērniņi. Zinot, kā Aina tolaik dzīvoja, mums varēja būt visādas iedzimtas kaites. No tām Dievs mūs pasargājis,» spriež Rasma.
Dainu māsas sāka meklēt ar laikraksta «Latvijas Avīze» starpniecību 2010. gadā. Drīz vien meklējumi vainagojās ar panākumiem. Šogad ar raidījuma «Ždi meņa» («Gaidi mani») palīdzību, aktīvi iesaistoties brīvprātīgajam jelgavniekam Mārtiņam Ziebergam, atrasta arī māsa Līga (pēc adopcijas nosaukta par Ligitu).
Satikšanās Kandavā
Šīs māsas labākā draudzene nejauši redzējusi televīzijas raidījumu, piezvanījusi Ligitas vīram Jānim un teikusi, ka viņa sievu meklē māsas. Ligita sākumā nekam tādam nav ticējusi, jo par māsu eksistenci nezināja. Vecāki skolas gaitu sākumā bija izskaidrojuši, ka Ligita ir viņu audžumeita. Jānis sapratis, ka meklētā ir viņa sieva. 11. jūlijā viņš zvanījis M. Ziebergam, 18. jūlijā Kandavā pēc 50 gadiem pirmo reizi satikušās visas četras māsas.
«Satraukums manī bija jau vairākas dienas iepriekš. Astoņos no rīta sēdos mašīnā un devos uz Rīgu. Tur priekšā jau bija Gunta, ku-ra bija atbraukusi no savas dzīvesvietas Rūjienā. Paņēmām Dainu, kura dzīvo savā mājiņā Rīgā, un visas trīs braucām uz Kandavu. Tā bijām sarunājušas, ka dosimies vienas pašas, bez vīriem, bez bērniem un mazbērniem. Zināju vienīgi to, ka Kandavā būs arī Mārtiņš ar filmēšanas grupu, kas veido dokumentālu filmu par viņa voluntiera darbu.
Emocijas nevar izstāstīt. Tās spējam apjaust tikai mēs četras, kas šo visu esam pārdzīvojušas. Kad mums pa vārtiņiem iznāca pretī Līgiņa, mēs viena otrai šķitām jau gadiem pazīstamas. Apskāvieni, asaras un sarunas. Mums uzreiz bija, ko runāt, bira jautājumi, it kā būtu vienmēr bijušas kopā, bet tikai uz brītiņu pašķīrušās. Ar Līgiņu šis «brītiņš» gan bija ievilcies 50 gadu garumā,» par to stāstot, nedaudz ietrīcas Rasmas balss.
Būs daudz emociju
Apcerot māsu dzīves, arī pusmāsu Guntu viņa ieskaita īsto māsu statusā, Rasma teic, ka liktenis pret visām bijis labvēlīgs. Varbūt mazāk paveicies Guntai, kura viena mīt pansionātā, taču pārējās māsas cenšas viņu regulāri apciemot. Raksturā Gunta klusāka, emocionālāka. Toties Rasma, kā arī Ligita ir aktīvas, darbīgas un dzīvespriecīgas. Rasmai Brunavas pagastā ir plaša zemnieku saimniecība, izaudzinājusi četrus lieliskus bērnus, kas viņai sagādājuši astoņus mazbērnus.
«18. jūlijs bija patiesi spilgta un emocijām bagāta diena. Taču šovasar tādi mirkļi noteikti būs vēl. Svētdien pie mums «Ķērpjos», cerams, sabrauks vairāk nekā 30 dzimtas locekļu. Daļai no viņiem tā būs pirmā jauniegūto brālēnu un māsīcu tikšanās. Tā turpinās mana piedzīvojumu vasara. Tā turpinās dzīve. Ko no tās gaidu? Jūtu, liktenis pavērsis man labvēlīgu vaigu, tādēļ gaidu jaunus pozitīvu emociju uzplaiksnījumus,» cerīgi nākotnē raugās brunaviete Rasma Žilinska.
AINAS BĒRNI
Gunta, Zigurda meita, dzimusi 1957. gadā;
Daina, Jāņa meita, dzimusi 1960. gadā;
Rasma, Jāņa meita, dzimusi 1962. gadā;
Līga (vēlāk Ligita), Jāņa meita, dzimusi 1963. gadā;
Aivars, Nikolaja dēls, dzimis 1965. gadā;
Maiga, Jāņa meita, dzimusi 1967. gadā;
Aija, Ērika meita, dzimusi 1969. gadā;
Edmunds, Jāņa dēls, dzimis 1970. gadā.
Bijis vēls viens bērniņš, miris, ziņu par viņu nekādu nav.
