Bauskas novadu un Vecsauli arī skāra 1905. gada notikumi. Vecsaules skolas vēstures materiālos saglabājušies ļoti interesanti atmiņu pieraksti, kas varētu būt datējami ar 1965. gadu.
Bauskas novadu un Vecsauli arī skāra 1905. gada notikumi. Vecsaules skolas vēstures materiālos saglabājušies ļoti interesanti atmiņu pieraksti, kas varētu būt datējami ar 1965. gadu. Tie sniedz diezgan plašas un precīzas ziņas par to, kas 1905. gada revolūcijas laikā notika pie mums.
Par revolūcijas atbalsi liecina vecsauliešu no paaudzes paaudzei mutvārdos paustais nostāsts par notikumu ar sarkano karogu, kas bijis uzvilkts parka augstākajā eglē, un par to, ka no toreizējās pagastmājas (arī tagadējās) iznests un sadedzināts Krievijas ķeizara portrets (Latvija tolaik bija Krievijas guberņa). Par pēdējo gan skolā esošie materiāli klusē, taču notikums ar karogu atspoguļots to dienu aculiecinieka vecsaulieša Andreja Kaziņa sniegtās atmiņās.
Vēl nekādu nemieru 1905. gada pavasarī Vecsaulē nebija, tie sākās tikai rudenī. Andrejs Kaziņš bijis 16 gadu vecs un strādājis Vecsaules muižā kā algotnis. Muižas īpašnieks bijis barons Brinkens. Muižā strādājuši ap 20 puišu un 20 meitu – rentnieku dēli un meitas. Galvenie revolucionāro notikumu organizētāji bijuši pavisam jauni zēni, tikko vidusskolu beigušie Bliņķēns un Bieriņš. Muižā slepeni rīkotas sapulces, tās notikušas krūmos. Barons ļoti neieredzējis sarkano karogu, par tā izlikšanu varējis sodīt ar diennakti cietumā. Sapulcē nolemts pa nakti uzvilkt pret barona logiem augstajā eglē karogu. Muiža tikusi apsargāta, izsaukti pat mežsargi ar šautenēm. Kaut arī apsardze ir bijusi, karogu uzvilkt izdevies.
No rīta neviens nav riskējis to noņemt, jo egle bijusi augsta. Tad ar šaušanu karogs ticis saraustīts strēmelēs, tomēr tā skrandas vēl ilgi bijušas redzamas eglē. Pēc tam uz muižu atsūtīti uradņiki un stražņiki, tie bijuši apbruņoti līdz zobiem. Saimnieki nodevuši kalpus, tiklīdz bijušas kaut vai mazākās aizdomas.
Interesantu notikumu atstāstījusi vecsauliete Zelma Ancklāviņa. Viņas vīru Jāni Ancklāviņu no soda par piedalīšanos revolucionārajos notikumos izglābušas pastalas. Pagasta valdes darbinieki no muižas centra pārcēlušies uz mājām “Rimas”, lai tur noturētu sapulci. Revolucionāri norunājuši sapulci izjaukt un “Rimas” nodedzināt, ja sapulces dalībnieki neizklīdīšot.
Jānis Ancklāviņš toreiz bijis 16 gadu vecs, arī viņš ar draugu gribējis iet līdzi citiem jauniešiem, bet tēvs licis vispirms no šķūņa uz kūti atvest salmu vezumu, pēc tam varēšot iet. Kamēr Jānis pēc padarītā darba noāvis pastalas, kurām bijušas garas auklas, un uzvilcis zābakus, pārējie jau bijuši prom. Zēni devušies jauniešiem pakaļ. Pie Jurovu mājām viņi ieraudzījuši, ka daži jaunieši no šķūņa nes pie istabas salmus. Jānis iedomājies, ka ugunsgrēkā var sadegt arī cilvēki, kļuvis viņu žēl, un abi ar draugu devušies atpakaļ uz mājām. Otrā dienā visi sapulcējušies muižas rijā uz linu kulstīšanu. Ieradies uradņiks ar sapulces jaucēju sarakstu un paziņojis, ka visi tiek apcietināti.
Pienākusi ziņa, ka tuvojas melnā sotņa un ka jāiet to uz Bruknu sagaidīt, jo tur jau notiekot briesmu lietas. Tie, kuri aizgājuši, nonākuši apšaudē ar brukniešiem. Izrādījās, ka saimnieki gribējuši izraisīt sadursmi starp pašiem revolucionāriem. Drīz pēc tam ieradusies īstā sotņa, kurā bijuši dragūni, muižnieki, pat sievietes. Izsaukti nemiernieki, kurus apcietināja. Vecāki gājuši lūgties, lai atbrīvo, meklējuši palīdzību pie mācītāja Bīlenšteina. Tomēr nekas nelīdzējis. Ap 16 nemiernieku nosūtīti uz Krieviju.
Apcietināto ceļš bijis ļoti grūts, vispirms viņi tikuši aizdzīti uz Bausku, tad Jelgavu un Rīgu. Andrejs Kaziņš atceras, ka visu ceļu gājuši kājām, uzraugi situši ar šauteņu resgaļiem. Ēst nav dots – “drīzāk sunim būtu tolaik iedevuši maizi nekā mums”. Rīgā nācies gulēt uz laukuma, tālāk ceļš lopu vagonos vedis uz Smoļensku. Turienes cietumā apstākļi bijuši labāki, kaut arī telpā tika ievietoti 80 cilvēku. Vietējās revolucionārās organizācijas bija organizējušas palīdzību, tika iesūtītas paciņas. Sazināšanās notikusi ar vēstulēm, kas, izmantojot akmentiņus, iemestas pa kameras logu. Apcietinājums ildzis tikai četrus mēnešus, jo pierādījumu trūkuma dēļ apcietinātie atbrīvoti.
Vecsaulē 1905. gada revolūcijas notikumos bijuši arī upuri. Streikotājs Untinovskis ticis nošauts pie “Aizvējām”, bet vecsaulietim Pīlem nopratināšanas laikā virsmežzinis Klāts ar zīmuli izsitis aci, vēlāk viņš aizvests uz Bausku nošaušanai.
Galvenie organizatori no soda izbēga – Bieriņš aizbraucis uz Ameriku, bet Bliņķēns devies uz Krieviju, kur dzīvojis ar svešu uzvārdu. Savukārt Andrejam Kaziņam pēc atgriešanās no Smoļenskas aizliegts dzīvot muižā. Barons vakarā izsaucis viņu pie sevis. Pie pieņemamās istabas durvīm stāvējuši barona miesassargi. Barons paziņojis – Kaziņam no muižas jāaiziet, uz ko viņš atbildējis: “Paldies, baronlielskungs, es aiziešu šodien, jūs – rīt!” Tad zibensātrumā meties laukā pa durvīm. Tā kā bijis jau vēls vakars, tad mutīgajam kalpa puisim izdevies aizbēgt.
Revolucionāri tika izsūtīti, un vadoņu vairs nebija. Nemieri atslābuši, bet brīvības un atmodas sēkla bija iesēta arī Vecsaulē.
