Bauskas novada Brunavas pagasta Budbergas Sv. Pāvila evaņģēliski luteriskajā draudzē tuvākais notikums ir kapu svētki 8. augustā.
Kaut kad ap 90. gadu ar vecu žigulīti, mūsu ģimenes pirmo un visvērtīgāko mašīnu, apceļojot Latviju, kādā vietā Dienvidaustrumvidzemē mūs «nostopēja» trīs krievu sieviņas. Ģērbušās viņas bija svinīgi lauku garā – tumšas krāsas gari svārki, ādas kurpes, galvā balti lakatiņi, un divām rokās bija ar baltu drāniņu pārsegti grozi. Kā jau mēdz laukos būt – daži vārdi jāpārmij: kāda diena, kur dodamies, gluži kā O. Henri raksta kādā savā stāstā: «Parunāsim par karaļiem un kāpostiem!» Saruna notika krievu valodā, bet tas, ka sieviņas devās uz kapu svētkiem, tika pateikts latviešu valodā… Un patiesi, vai gan to būtu iespējams pateikt krievu valodā?! Es, toreiz 33 gadus vecs rīdzinieks, pirmo reizi mūžā dzirdēju par kapu svētkiem. Protams, tie notiek arī Rīgas kapos, bet ne tādā mērā, lai visi par to zinātu.
Tautas tradīcija
Ja aizdomājamies par šo mūsu tautā visnotaļ tradicionālo svētku nosaukumu, tas skan mazliet savādi. It īpaši jau, ja nākas to skaidrot kādam Rietumu puses cittautietim. Mans draugs, vācu mācītājs, pārjautāja: «Vai tas ir kaut kas pagānisks?» Tas vienmēr izraisa smaidu un skaidrošanos – piemēram: vai pie jums tā kā Meksikā uz kapiem nes cukura galvaskausus un rotā kapus ar raibām lentēm?
Kapi un svētki – tik nesavienojami šķiet šie abi vārdi. Bet katrā tautā jau laikam mēs varam atrast kaut ko ļoti dīvainu, un kur nu vēl pie mums – latviešiem. Mēs vēl svinam Jāņus, lai arī pasaulē šī tradīcija sen jau ir izzudusi. Bet vasara ir plaukumā, un kopā ar to arī kapu svētku laiks Brunavas pagasta kapsētās.
Es nevarētu teikt, ka mani īpaši iepriecinātu šie svētki, kuri man ir jāvada. Bet tie nav mani reliģiskie aizspriedumi vai nepatika pret kapsētām kā tādām… Taisni otrādi – kapsētas ir interesantas un stāsta par mūsu vēsturi – jo vecāki kapi, jo interesantāki. Problēma ir tā, ka man kā mācītājam katru vasaru ir jānovada apmēram 20 kapu svētki, un tas nozīmē gan papildu laika, gan enerģijas patēriņu. Ja būtu vieni, divi vai trīs, tas būtu jauki, bet 20 ir par daudz. Un tomēr katru gadu šie kapu svētki notiek gan Vecumniekos, gan Stelpē, gan Vallē un visos citos novados. Tā tiešām ir vērtīga mūsu tautas tradīcija, tādēļ vien kapu svētki būtu godināmi.
19. gadsimta sākumā
Kā šie «svētki» ir radušies? Vai jūs esat sev uzdevuši tādu jautājumu? Un vēl jo interesantāks varētu būt jautājums – kāpēc tie ir radušies? Droši vien pirmā atbilde būs – mēs vienmēr esam svinējuši kapu svētkus un tā godinājuši savus senčus… Nešaubīgi senču godināšana, vairāk vai mazāk, vienmēr ir bijusi, bet kapu svētki tādā formā, kādus mēs tos pazīstam mūsdienās, ir sākušies 19. gadsimta sākumā. Par cēloņiem varētu diskutēt daudz, un tie droši vien ir vairāki. Katrā ziņā kapu svētki nav tikai mākslīgi radīti, bet gan organiski izveidojušies…
Padomju laikā arī tika svinēti kapu svētki, tikai daudzviet citā formātā un ar citu saturu piepildīti.
Vēl viens interesants fakts par kapu svētku popularitāti nāk no 19. gs. vidus un otrās puses. Tajā laikā notika intensīva Latvijas rusifikācija. Par pāriešanu pareizticībā zemniekiem solīja zemi, ko gan viņi nedabūja. Tas bija diezgan intensīvs ideoloģiskās apstrādes laiks, par ko liecina plašs pareizticīgo baznīcu tīkls Latvijas teritorijā, kas radās tieši 19. gs otrajā pusē un 19./20. gs. mijā. Ir kāds vēsturisks dokuments:
1870. gadā Krievijas iekšlietu ministrs P. Valujevs savā ziņojumā «Baltijas jautājums no valdības redzes viedokļa» rakstīja: latvieši un igauņi «nav uzskatāmi par patstāvīgām tautībām, bet viņi tikai veido etnogrāfisko materiālu, kurā var pieslieties tikai pie tautības, kas pieder pie augstākas kultūras». Šajā nolūkā viņš ieteica «paplašināt pareizticīgo baznīcu celtniecību un paplašināt Pareizticīgās baznīcas ieviešanu Baltijā».1 Pirms tam 1864. gada 23. decembrī Krievijas ģenerālgubernators Muravjovs uzdeva «dot bērniem krievu un pareizticīgo izglītību, lai viņus tuvinātu krievu tautai». 1864. gadā tika izstrādāts projekts šādai skolu iekārtošanai Latgalē. Visi «nepareizticīgie» bija jāmāca krievu valodā un pareizticībā, bet, tā kā skolu skaits Latgalē bija mazs un izglītības līmenis zems, tad tas nedeva nekādus rezultātus (skolēnu skaits bija 0,8% no iedzīvotāju vīriešu kopskaita).2
Iemesls pulcēties
Bet kāds gan iepriekš aprakstītajai vēstures epizodei sakars būtu ar kapu svētkiem? Vistiešākais! Šajā laikā jau brieda revolucionārās kustības, par vienu no kurām ir jāuzskata arī jaunlatviešu kustība – tautas nacionālā atmoda. Krievijas Iekšlietu ministrija, baidoties no ideju izplatīšanās un kustību attīstības, aizliedza pulcēšanos bez īpašas atļaujas. Tieši tad īpaši populāri kļuva kapu svētki. Tas bija iemesls pulcēties un starp visām citām lietām pārrunāt arī jaunās vēsmas.
Šogad kapu svētki Brunavas pagasta kapsētās 8. augustā notiks:
plkst. 11 – Šaltu kapos; plkst. 12 – Liepu kapos; plkst. 14 – Sila kapos.
«..laimīgi ir tie, kas no šā brīža mirst Kungā. Un Gars saka: patiesi, lai viņi atpūšas no savām pūlēm, jo viņu veiktie darbi tos pavada.» (Atkl. 14:13) «Un Dievs noslaucīs visas asaras no viņu acīm, un nāves vairs nebūs, nedz bēdu, nedz vaimanu, nedz sāpju vairs nebūs, jo viss bijušais ir pagājis.» (Atkl. 21:4)
1 Strods, H. Latvijas katoļu baznīcas vēsture 1075 – 1995. – Rīga: Heinrihs Strods, 1996. g. – 219. lpp. ar atsauci uz Pēterburgas CVVA, 908. f., 2. apr., 45. l., 2. daļa – 137. lpp.
2 op. cit. – 217. lpp.
