Skatoties Latvijas Neatkarības atjaunošanas dienas svētku programmu televīzijā, nesapratu – vai mēs pa īstam gribam būt latvieši vai ne?Nevis vienkārši saglabāt latvietību, bet pilnveidot to, izmantojot jaunās iespējas. Filma «Latvietim būt», ciktāl bija pacietība noskatīties depresīvo vēstījumu, jāsauc par «Latvietim nebūt», jo tās veidotāju mērķis, šķiet, bija pierādīt, ka Amerikā, Kanādā, Austrālijā, Īrijā, Anglijā latvietību saglabāt nevar. Taču – vai pusgadsimts trimdas mantojuma ar latvisku literatūru, mākslu, mūziku nepierāda pretējo?Latvijas iedzīvotāji esot vīlušies Eiropas Savienībā, bet vai pie tā vainojama Eiropa? Mūsu iestāšanās ES ir iespēja augt un nostiprināt nācijas pastāvēšanu nākotnē kaut materiāli. Tikai mūsu pašu ziņā ir, cik godīgi, gudri un tālredzīgi izmantojam valstu kopējā budžeta piedāvātās iespējas, kas daudzkārt pārsniedz Latvijas pašas naudisko ieguldījumu.Tiesa, kā jau ierasts pie mums, savtīgi postpadomju cilvēki šīs iespējas vai nu vienkārši noguļ, jo nejēdz neko darīt paši un neļauj citiem, vai savāc naudu it kā biznesa attīstībai, bet beigās iekārto sev eiroremonta mājokli vai nopērk džipu. Taču šie «varoņi» tautai ir zināmi, un atliek tikai pārstāt vadīties pēc principa, ka tas, kurš jau sazadzies, pēkšņi sajutīs sātu.Par to, kas ar mums notiktu, ja mēs nebūtu ES un NATO dalībvalsts, var pārliecināties, paskatoties 9. maija norises Uzvaras parkā Rīgā. 50 okupācijas gadu laikā spējām saglabāt latvietību, dzīvodami «plašajā tautu saimē», kaut bija ļoti daudz pārkrievošanas centienu un paņēmienu. Taču nelolojiet ilūzijas, ka tagad, pievienojoties austrumu aliansei ar Krieviju kā kodolu, būtu labāk. Visdrīzāk, tur mēs kā latvieši neizdzīvotu pat ne 20 gadu.
