Pagājušajā nedēļā vēl un vēlreiz pārskatīju Teodora Ķirša grāmatu «Ceļš nekad nebeidzas».
Pagājušajā nedēļā vēl un vēlreiz pārskatīju Teodora Ķirša grāmatu “Ceļš nekad nebeidzas”. Jutu, ka šajās dienās ne mani vien pārņem alkas pēc tāluma, pēc svaigā kalnu gaisa un nesaredzamās apvāršņa līnijas. Šķita, spēju atsaukt atmiņā tās sajūtas, kad pats sasaistē ar citiem gāju pār Sofijas sedlieni vai Čvahras pāreju Kaukāzā. Atceros, kā “koškās” ieautos kalniešu zābakus cirtu ledāja baltajā stiklā vai arī slēpos no lejup ripojošiem akmeņiem, kurus augšpusē bija izkustinājušas nebēdnīgas kalnu kazas. Kopetdaga kalnā Turkmēnijā skatījos uz vienmuļajiem dienvidu puses pauguriem, cerot tur ieraudzīt kaut ko no tālajām austrumu zemēm. Vai arī civilizācijas apgūtais Kapruna ledājs Alpos, iešana pie tā šķita kā pastaiga. Un kur nu vēl sauļošanās Hibīnu baltajā sniegā, līkumošana pa šaurajiem Dolomītu Alpu kalnu ceļiem vai arī Urālu apaļīgo virsotņu vērošana, braucot kalniem cauri ar vilcienu!
Neesmu cienīgs savu kalnu pasaules redzējumu salīdzināt ar to bezgalības elpu, kuru bija lemts just Teodoram Ķirsim. Taču ne jau metru tūkstoši nosaka kalnu patieso vērtību. T. Ķirsis ir teicis: “Nav lielu un mazu kalnu. Ir tādi, kuros esam pabijuši un kuros vairs nepaspēsim.” Šajās visu Latvijas kalnos kāpēju melnajās dienās uzklausīju vairākus baušķeniekus, jo man tik ļoti gribējās dzirdēt “savējo” balsis, lai tās, apvienotas šajās pāris rindiņās, domās sūtītu uz tālo zemes viņu malu.
“Kalnos pietiek pabūt vienu reizi, un tad esi ar šo kaiti saslimis uz visu mūžu. Mana kalnu mīlestība pieder Kaukāzam, Altajam, Tjanšanam un Urāliem,” saka Ilmārs Legzdiņš. “Tāpat kā jūrniekus pievelk jūra, tā kalnos pabijušos atkal un atkal aicina kalni,” secina ilggadējs kalnos kāpējs Guntars Krūzmētra. Viņa zilo virsotņu uzskaitījumā ir Karpati, Šeldas ledājs Kaukāzā, Taimira kalni pie Ziemeļu ledus okeāna. “Kalnos katrs nākamais solis ir solis uz jaunu brīnumu, tur nekad nav vienveidības. Skats, ko tu atklāj pēc kārtējā kāpiena, ir elpu aizraujošs un nekad nelīdzinās iepriekš redzētajam,” tā secina Sandra Auzāne. “Kalnos cilvēks savu likteni uztic tiem, tāpat kā es kādreiz sevi atvēlēju Kaukāzam, mežonīgajam Altajam vai skaistajiem Alpiem.”
“Kalnos es apjaušu, ka esmu maza daļiņa no lielās pasaules. Tur jūtu, kā dvēsele veras vaļā,” domā Ingrīda Vaisjūne. Viņa visspilgtāk to izjutusi, ejot pār Zaķa auss pāreju uz Sofijas ezeriem un ūdenskritumu ieleju Kaukāzā, kā arī esot Belugas sedlienē Altaja kalnos.
“Tikai kalnos var gūt to plašuma un brīvības izjūtu, kuru tik velti meklēt ielejās,” tā atkal Teodors Ķirsis. “Nav Latvijā lielu kalnu, bet ir lieli kalnos kāpēji.”
Pēc Teodora aiziešanas mums katram vēl ir jāatrod kāds kalns, kurā uzkāpt. Īpaši to vēlu tiem, kas vēl nekad nav mēģinājuši. Lai gan “kalni nav cilvēku draugi, jo tie ir paši par sevi. Taču mēs labprāt iemantotu sev tādu varenu draugu, tāpēc mācāmies kalnus iepazīt, pamazām, soli pa solim”.
