Pagājušajā nedēļā gandrīz sastrīdējos ar lielajiem bērniem. Iemesls – Latvijas Tautas frontes 15 gadu jubileja.
Pagājušajā nedēļā gandrīz sastrīdējos ar lielajiem bērniem. Iemesls – Latvijas Tautas frontes 15 gadu jubileja.
Šo notikumu pieminot, Bauskā nekas netika rīkots, tāpēc ierunājos, ka mēs varētu braukt uz Rīgu, kur 4. oktobrī pie Brīvības pieminekļa notika kopdziedāšana. Taču abi dēli atteicās – viņi neko par Tautas fronti nezinot un nekādi dziedātāji arī neesot. Andrim ir 16, Valdim ziemā būs 19 gadu, abi ir vidusskolēni. Dēli jau bija sarunājuši brīvdienas pavadīt kopā ar draugiem – braukšot uz copi, vakarā iešot pirtī. Ja man tik ļoti griboties, varot taču to visu skatīties televīzijā, teica Valdis.
Tā arī darīju, palikdama mājās viena. Patiesībā man kļuva ļoti skumji, jo redzēju, ka pie Brīvības pieminekļa skatītāju rindās lielākoties cilvēki manos gados vai vecāki, kuri visam Atmodas laikam gājuši cauri. Pavisam maz bija jauniešu. Bet, noskatoties vismaz videokadrus, divu stundu laikā viņi būtu guvuši ieskatu Latvijas Atmodas vēstures īsajā kursā.
Dzēru tēju un reizēm notraucu asaru. Gan par to, kas pārdzīvots, gan par jauniešu vienaldzību. Pēc tam vienā no ziņu raidījumiem dzirdēju, kā ārlietu ministre Sandra Kalniete šīs izjūtas formulēja vārdos: «Esmu laimīga, ka manai paaudzei pieder tik spilgtu izjūtu un pārmaiņu pilns laiks. Žēl šodienas jauniešu. Viņiem to grūti saprast, jo nav, ar ko salīdzināt. Ir jāzina, kā tas ir – no tumsas iznākt gaismā un piedzīvot gaismas šoku. To nevar izlasīt grāmatās, tas ir jāizdzīvo.»
Nākamajā dienā piezvanīju draudzenei, kura dzīvo Rīgā. Viņa stāstīja, ka jau piektdienas pievakarē aizbraukusi uz vasarnīcu Saulkrastos. Sestdien cēlusies agri, visu rīta cēlienu kopā ar dēlu un vedeklu grābuši dārzā lapas, kārtojuši telpas ziemai, labojuši logu aizvirtņus.
«Atbraucu mājās, pataisīju kaut ko ēdamu, kamēr māte (83 gadu veca) skatījās to Tautas frontes pasākumu televīzijā. Es visu saprotu, man nekas nav pretī, bet pašlaik nav noskaņojuma gremdēties pagātnē, turklāt vēl tādā nostalģiskā, patriotiski nacionālistiskā veidā. Īstenībā man nekad to nav gribējies. Vismaz ne tā, lai sēdētu pie televizora un visu laiku nopūstos – ak, cik tas bija skaisti, ak, cik saviļņojoši… Tas, ko teicu, mammai, protams, nepatika.»
S. S. Bauskā
