Svētdien Bauskas pilskalnā apmeklēju senioru deju svētkus. No malas vēroju labā omā esošās dāmas košās, ziediem rotātās kleitās un cepurītēs, trīs dejojošus kungus – staltus kā ozolus. Skatījos un domāju – cik daudz no šo dejotāju spara un dzīvesprieka piemīt citiem? Jauniem, veciem, skolēniem, studentiem, strādājošajiem vai pensionāriem.
Kāpēc daudzi no mums nevar reizi nedēļā dažas stundas izrauties, lai darītu to, kas pašiem visvairāk patīk? Svētdienā vai jebkurā citā dienā stundu veltīt, lai dziedātu, dejotu, izšūtu, uzceptu kūku, saliktu lidmašīnas modelīti vai pievērstos jebkam citam patīkamam. Ikdienas pienākumu gūzmā, atbildīgo uzdevumu kaudzē un dažādu sociālo lomu jūrā mums nepietiek laika, lai apsēstos, palūkotos uz to, kas mēs esam, kas mums patīk, un kaut nedaudz sev to atgādinātu.
Zinu – dažs tagad rauc pieri un lādas, ka citam jau viegli runāt, sniegt padomus vai rakstīt muļķības. Tomēr vēlos atgādināt, ka visi esam tikai cilvēki.
Katram savas likstas un darīšanas. Laiki mainās, bet tas nav iemesls mums pašiem pārvērsties līdz nepazīšanai, pazaudējot prieku darīt lietas, kas mums tīk. Tā ir dzīves burvība – piepildīt sevi, darot to, kas sirdij tuvs. Kurš gan jūtas slikti pēc tam, kad palutinājis sevi?
Ja kādam vēl vajag argumentus, pārliecinieties paši. Aizejiet paskatīties, kā dejo seniori. Redzot viņu smaidu, aizrautību, kā cits caur citu stāsta par savu hobiju, sapratīsit – katram ir kas tāds, kas var mūs piepildīt tikpat ļoti kā deja seniorus. Tas jebkuru pārliecinās vismaz reizi nedēļā paveikt ko tādu, no kā rastos patiesa gandarījuma izjūta.
