Lielas cerības biju likusi uz vienu no Iecavas parka sarga namiņiem, kurā visu vasaru cītīgi tika iekārtota kafejnīca.
Lielas cerības biju likusi uz vienu no Iecavas parka sarga namiņiem, kurā visu vasaru cītīgi tika iekārtota kafejnīca. Domāju, ka beidzot mums būs vieta, kur varam mierīgā gaisotnē romantiski pasēdēt pie kafijas tases. Kādu laiku pēc atvēršanas, dēla vārdadienā, nolēmām uz turieni aiziet.
Biju ļoti vīlusies, kad dēlam neko citu nevarēja piedāvāt, kā tikai šķīvītī iebērtus čipsus un sulu, jo kūka un rupjmaizes kārtojums bija beigušies. Protams, to var saprast, bet tad, kad manu necilo pasūtījumu nācās gaidīt divdesmit minūtes, pacietība bija tuvu izsīkumam. Nebūtu dēlam solīta šī «pasēdēšana», noteikti būtu piecēlusies un devusies prom tāpat, kā to izdarīja pāris cilvēku, kuri šurp bija atnākuši jau pirms manis.
Puisis, kam bija uzticēts pasūtījumu pieņēmēja un iznēsātāja darbs, kustējās lielā mierā. Viņam piemīt talants nepamanīt nervozējošus apmeklētājus. Par tādu sīkumu kā salvešu trūkumu uz drupačainā galda un par pārnēsājamo cukurtrauku (no viena klienta pie otra) pat negribas runāt.
Skumji, ka neprotam domāt vispirms par apmeklētāju ērtībām un apsviedīgu personālu. Iecavā joprojām spēkā ir teiciens – nav jau, kur aiziet kulturāli pasēdēt pie kafijas tases.
Ar cieņu – ZAIGA
