Nedēļu sākot, šīs lappuses slejā 12. septembrī lasītājiem jautāju: kāpēc atklāti šūmējas tikai tie, kas ir pret DUS celtniecību pilsētas centrā, bet tie, kuri ir par, klusē vai ir spējīgi tikai anonīmi apsaukāties?
Nedēļu sākot, šīs lappuses slejā 12. septembrī lasītājiem jautāju: kāpēc atklāti šūmējas tikai tie, kas ir pret DUS celtniecību pilsētas centrā, bet tie, kuri ir par, klusē vai ir spējīgi tikai anonīmi apsaukāties? Nedēļu beidzot, publicējam vienu atbildes variantu (to saīsināti citējot), ko redakcijai piedāvā lasītāja Ilze:
“Jautājums, ar kuru Jūs beidzat redakcijas sleju par DUS celtniecību, tiešām rosina uz pārdomām. Un ne tikai konkrētās problēmas sakarā, bet plašākā kontekstā. Iespējams, katrā situācijā galvenais iemesls ir cits. Domāju, uz reģionālo presi un konkrēti “Bauskas Dzīvi” medija nevēlēšanās paust alternatīvu viedokli diez vai attiecas. Pat to gribēdami, nevarētu tā vienkāršā iemesla dēļ, ka dzīvo lasītāju tiešā tuvumā un no “atbildības” nav iespējams noslēpties.
Atšķirīgā viedokļa paudēji to nevēlas publiskot. Vai nu viņi uzskata, ka nav nozīmes tam tērēt laiku, jo tāpat viss notiks tā, kā viņi vēlas (iespējams, gadījumā ar DUS piekritējiem darbojas tieši šis variants). Vai arī tieši otrādi – uzskata, ka savas nostājas publiskošanai nav nozīmes tāpēc, ka tā tāpat netiks saklausīta, sliktākajā gadījumā tiksi vēl par to nosodīts. Un tas jau ir jautājums ne par preses, bet uzskatu brīvību, par sabiedrības veselību. Šis variants, manuprāt, attiecas, piemēram, uz tiem, kuri caur presi neaicina 14. septembrī svinēt Bauskas atbrīvošanu no vācu okupācijas, atšķirībā no tiem, kas ierosina atzīmēt otrreizējo okupāciju. Bet tas būtu interesanti, ja šādi divi aicinājumi tiktu publicēti vienā lapaspusē un tas neizsauktu neviena izbrīnu vai sašutumu. Tā būtu arī patiesi civilizētas un demokrātiskas sabiedrības pazīme.
