Mežotniece, Latvijas Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas nodaļas 3. kursa studente Santa Kazāka, šogad augustā dosies uz Vāciju.
Mežotniece, Latvijas Mūzikas akadēmijas kordiriģēšanas nodaļas 3. kursa studente Santa Kazāka, šogad augustā dosies uz Vāciju. Viņa būs viena no trim Latvijas pārstāvjiem ap 100 cilvēku lielajā Baha Mūzikas akadēmijas korī. Tas ir starptautisks projekts, kurā sastopas muzikāli izglītoti jaunieši no visas pasaules un veido kori un simfonisko orķestri. Mēnesi kopā strādājot, viņi uzstājas Eiropas slavenākās koncertzālēs. Santa Kazāka šim korim tikusi izraudzīta arī 2001. gadā. Zinot, ka projekta koordinatori noklausās ap 1000 pretendentu visā pasaulē, tā ir liela veiksme.
Santai ir 23 gadi, viņa dzimusi Pācē, beigusi Bauskas mūzikas skolu. Mežotnes pagastā Kazāku ģimene dzīvo piecus gadus. Santas mamma ir mājsaimniece, tētis – tālbraucējs šoferis, jaunākā māsa mācās ģimnāzijā Jelgavā.
Kas īsti ir Baha akadēmija? Kā tu par to uzzināji?
– Tas ir starptautiski finansēts projekts, lai atbalstītu muzikālus jauniešus, ļaujot viņiem papildināt zināšanas un muzicēšanas praksi. To realizē Štutgartes Mūzikas akadēmija Vācijā. Pagājušajā gadā paziņojums ar aicinājumu pieteikties bija izlikts Latvijas Mūzikas akadēmijā. Nolēmu, ka ir jāpamēģina, pat necerot, ka man veiksies, un – izdevās! Pretendentiem konkursa atlasei ir jāiestudē norādītais obligātais skaņdarbs, šogad tas bija fragments no Hendeļa «Mesijas», vēl jādzied kāda ārija pēc paša izvēles.
Kā notiek atlase?
– Skanējums tiek ierakstīts minidiskos, ko pēc tam eksperti Štutgartē noklausās un izlemj, kurš tiks izraudzīts. Izvēle atkarīga no tā, cik balss skanīga, kāds tai tembrs un kā tas atbilst mūzikai, ko projektā paredzēts atskaņot. Jau zināms, ka šogad būs jādzied Bēthovena «Misa Solemnis», kur vajag spēcīgas balsis.
Uz vienu vietu bija pieteikušies ap 20 konkursantu. No Latvijas tikām izraudzīti trīs studenti: Jānis Kokins – bass, Jānis Šipkēvics (juniors), kurš dzied altu, un es.
Kā sauc tavu skaisto, skanīgo balsi?
– Korī tā ir altu grupa. Ja vērtē kā vokālisti, es būtu mecosoprāns. Baha akadēmijas korī piedalās diezgan daudz studentu vokālistu. Tie ir ļoti labi solisti, bet viņi nezina, ko nozīmē dziedāt korī, tāpēc pirmajos mēģinājumos ātri vien zaudē balsi un dažam nākas meklēt pat ārsta palīdzību.
Kāpēc tev gribējās vēlreiz piedalīties konkursā?
– Pagājušā gadā, braucot uz Sālemu Vācijā, kur bija mūsu galvenā darba vieta, vēl īsti nenojautu, kā šāda kora darbs varētu notikt. Tā ir fantastiska iespēja un pieredze. Vispirms jau tāpēc, ka tiek iestudēta izcila mūzika no visas pasaules. Latvijā tādu nošu nemaz nav. Es tagad varētu kādā korī to iestudēt. Tā ir garīgā, klasiskā, mūsdienu mūzika, fragmenti no operām. Mēģinājumi ir ļoti intensīvi, divas nedēļas strādājam astoņas stundas dienā.
Kad sākas koncertturneja, brīva laika ir vairāk, var arī izklaidēties, apskatīt pilsētas, kur esam apmetušies. Protams, nav mazsvarīgi, ka finansējums sniedz iespēju dzīvot labās viesnīcās, pārvietoties ar lidmašīnām, ir nodrošināts uzturs un arī prāva kabatas nauda.
Tātad ar dziedāšanu var nopelnīt, un arī tas studentam nav mazsvarīgi.
– Jā, protams, turklāt profesionāli izglītotam mūziķim dziedāšana nav izklaide, bet darbs, un ir normāli, ka par to maksā. Tā es arī dzīvošu turpmāk, visu savu dzīvi – dziedāšu, un tas būs mans darbs, kas nemaz nav tik viegls. Reizēm divas stundas jādzied kāds lielas formas skaņdarbs ar orķestra pavadījumu, solo partijām. Uzmanība sasprindzināta, rokās smaga mape ar notīm, no spriedzes sāp kājas, rokas, mugura, un, kad izskan pēdējais akords, reizēm šķiet, ka jākrīt vai gar zemi. Taču tad atskan aplausi, kas ceļ augšup, un iestājas laimes izjūta un atvieglojums. Domājot par savu dzīvi, jāatzīst, ka protu tikai to, ko tagad daru.
Kāda mūzika tev ir vismīļākā?
– Mans komponists ir Verdi. Piemēram, Verdi «Rekviēmu», īpaši tā otro daļu, varu klausīties un klausīties. Arī viņa opermūzika ļoti patīk. No vieglajiem žanriem – labprāt klausos «Roxette», Bon Jovi, nepatīk ansambļi «Prodigy», «Garbage».
Tu turpini studēt kordiriģēšanu, vai negribas pašai savu kori? Vai arī – ja tev ir tik skaista balss, varbūt vērts apgūt vokālistes prasmi, un Santas Kazākas vārds būs uz operas afišām?
– Kamēr studēju, mazliet arī strādāju – par kormeistari Mežotnes korī pie Mārītes Jonkus, kura bija mana pedagoģe Jelgavas mūzikas koledžā. Augstskolā mans pedagogs ir Jānis Zirnis, atzīmes pelnu, diriģējot mācību kori. Dziedāšanas stundas arī diriģentiem ir obligātas, bet balss – kāda nu katram no dabas dota. Ļoti daudz pagājušajā gadā deva Baha akadēmija, kur vokālais pedagogs ar katru strādāja individuāli, apguvu jaunu dziedāšanas tehniku.
Man patīk dziedāt solo, taču operas soliste negribētu būt. Patiesi tuvāka ir kora mūzika. Atceros, 1997. gadā biju beigusi mūzikas vidusskolu un gadī- jās, ka vienu gadu nevarēju mācīties. Kad dzirdēju kādu labu kori dziedam, gluži vai sirds sāpēja.
Kāpēc tad tā, kas notika?
– Iekoda ērce, un vēlāk atklājās, ka esmu saslimusi ar Laima slimību, pret kuru vakcīna nelīdz. Tā ir briesmīga kaite, pēc tās daži kļūst kurli, akli, paralizēti. Tāpēc jāuzskata, ka man ir ļoti laimējies. Uz gadu mācības bija jāatliek. Kad atlabu, radās iespēja strādāt par lietvedi Mežotnes pagasta padomē. Sākumā neko no šī darba nesapratu, taču pēc tam ļoti daudz iemācījos. Par to paldies Inesei Dombrovskai, kura tagad ir Mežotnes pagasta padomes priekšsēdētāja.
No mācībām brīvais laiks tev jāsadala starp vairākiem koriem.
– Tieši tā, un man trūkst vakaru, lai pagūtu visu, ko gribas. Regulārs darbs ir kamerkorī «Ave sol», mēģinājumi, koncerti un ieraksti, cenšos tikt arī uz Mežotnes kora mēģinājumiem. Diriģents Sigvards Kļava mani aicina Radio korī, kad tam vajadzīgs lielāks sastāvs. Pēdējais, ko ar šo sastāvu dziedā- ju, bija Rahmaņinova «Vesperes». Ar šiem māksliniekiem šogad jūnijā, trešo gadu pēc kārtas, braukšu uz Montpeljē Francijā, kur notiek radio koru festivāls. Tajā tiek iestudētas agrāk neatskaņotas operas. Pirms tam centīšos paspēt vismaz pāris dienu būt Ziemeļvalstu dziesmu svētkos, kas šogad notiek Klaipēdā.
Esmu dziedājusi arī jauktajā korī «Blagovest», kas izpilda lielākoties krievu kora mūziku, arī garīgo un klasiku. Ar valsts kori «Latvija» arī esmu piedalījusies dažādos projektos. Vasara parasti paiet ārpus Latvijas, katru mēnesi iznāk braukt ar kādu kori uz ārzemēm. Pie tā tik ļoti pierodu, ka, mājās atbraukusi, izkravāju somu un nesapro- tu – kā, nekur vairs nav jāskrien? Ja ir ilgāks pārtraukums, kļūstu gluži vienkārši slinka.
Tad jau laikam zemeņu laikā Mežotnē tevi nesastapt?
– Reizēm esmu gan mājās jūnijā, kad ogas sārtojas, tās varu ēst un ēst, man ļoti garšo. Patīk braukt ar skrituļslidām, laiks tagad jauks, Mežaparkā daudz skrituļotāju. Vajadzētu iegūt autovadītājas tiesības, bet nav brīvu vakaru, kad iet kursos, varbūt jāmeklē kāda autoskola, kur apmāca no rītiem? Vēl man ir svarīgi atpūsties, izgulēties, citādi arī balss neskan. Pirmajā kursā mēģināju dzīvot kopmītnē, bet troksnis un burzma nav man piemēroti.
***
Citi par Santu
SANDRA KAZĀKA, baušķeniece, Santas krustmāte:
– Kopš bērnības ļoti mērķtiecīga un patstāvīga. Pati par sevi pastāvēt un uzņemties atbildību viņa iemācījās jau pusaudzes gados, mācoties mūzikas vidusskolā Jelgavā.
INESE DOMBROVSKA, draudzene, Mežotnes pagasta padomes priekšsēdētāja:
– Mana mobilā telefona atmiņā viņas numurs ierakstīts ar vārdiem «Santiņa meitiņa», tik mīļa viņa man ir. Kad strādājām kopā, viņa mums pagasta padomē bija kā saulstariņš. Reizēm vēl tagad laulību reģistrācijas ceremonijās Mežotnē Santa izpalīdz, spēlējot klavieres.
ANNA BARADAKA, Griķu pamatskolas skolotāja:
– Viņai ir balss, kurā var iemīlēties, tā esmu dzirdējusi sakām pēc Mežotnes kora koncertiem, kuros Santa dziedājusi solo.
