Tautā runā: «Ja mājas paspārnē iemitinājies putns – bezdelīga, stārķis vai kāds cits knābainis –, tas esot uz labu.» Arī mana dzīvokļa lodžijai uzradušies īrnieki – mazu, pelēku putniņu pāris.
Tautā runā: «Ja mājas paspārnē iemitinājies putns – bezdelīga, stārķis vai kāds cits knābainis –, tas esot uz labu.»
Arī mana dzīvokļa lodžijai uzradušies īrnieki – mazu, pelēku putniņu pāris. Māte – gaužām pelēka, tēvs – nedaudz krāsaināks, maigi sārts, ar pelnu pelēku astes tonējumu.
Mūsu ģimenes jaunos kaimiņus pamanīja vīrs. Savukārt es pati, veļu žaujot, neskaitāmas reizes gar mazo ligzdiņu līkņāju, bet mazais putniņš neizdvesa ne skaņu. Tolaik ligzdiņā bija divas mazas brūni zilas oliņas.
Ap lodžijas margām vijas palielas vīnstīgas, un putna ligzda atgādina lapeni. Vīnstīgu lapas pasargā putniņu no lietus, te netiek klāt ne kaķis, ne ziņkārīgāki bērni. Putniņš sadēja sešas oliņas, un tad sākās lielais perēšanas laiks.
Mazā radībiņa diennaktīm neatstāja ligzdiņu, sēdēja, sēdēja… Tas laikam ir grūts un pacietīgs darbs – izperēt mazuļus. Perēšanas laikā joprojām abas labi sadzīvojām. Domāju, putniņš saprata, ka no manas kravāšanās ap veļas gabaliem nekas slikts nav gaidāms.
Jāteic, ka līdz mazuļu izšķilšanās laikam ģimenes tēvu tā arī nemanījām. Varbūt viņš atlidoja naktī. Sākumā domāju – gluži kā dzīvē – arī dabā ir vientuļās mātes ar sešiem bērniem.
Tad izšķīlās mazuļi. Perējums bija veiksmīgs – seši pelnu krāsas pūkaini dzeltenknābji ar aizvērtām ačelēm.
Pirmajās dienās domājām, ka māte putniņus pametusi, lūkojoties pa logu, to neredzējām. Apsvērām iespējas, kā palīdzēt, bet laikam jau šajā gadījumā izredžu nebija.
Un tad ieraudzījām abus… Neviltots prieks bija arī mums. Katrs no putniem nostājās savā ligzdas pusītē un lika pavērtajās mutītēs kaut ko ēdamu. Mutītes vēl ilgi vārstījās, kaut arī abi vecāki bija jau prom. Nav joka lieta pabarot tik lielu saimi.
Pagāja pāris nedēļas, un mazā ligzdiņa bija «pieaugusi pilna» ar putnēniem. Ātri gan aug! Baidāmies, ka neizkrīt kāds laukā, pirms vēl iemācījies lidot.
Daudz interesantu secinājumu esmu izdarījusi šajā laikā, vērojot aizkustinošās putnu vecāku rūpes. Protams, arī lidoņi ir dažādi. Ir tādi, kas nerūpējas un atstāj savus bērnus. Saviļņojošs skats pavērās kādā karstā dienā, kad māte stāvēja ligzdas malā, izpletusi savus mazos spārniņus virs mazuļiem. Domāju, ka viņa bērnus sargāja no svelmīgās saules, bet var jau būt, ka pašai bija karsti. Mēs respektējam un klusībā lepojamies, un sargājam savus mazos kaimiņus, kaut arī tā īsti nezinām, kas tie par putniņiem.
Viņi strādā no rīta līdz vēlai naktij, lai pabarotu sešas mutītes, paši cīnās, jo dabā, paldies Dievam, lielākais vairums radību savus bērnus izaudzē paši.
Ar cieņu – SANDRA
