Presē vairākkārt jau minēts, ka decembra sākumā Valsts ieņēmumu dienesta darbības desmit gadu jubilejas gadskārtā tika izdota grāmata par nodokļu un nodevu vēsturi Latvijā.
Presē vairākkārt jau minēts, ka decembra sākumā Valsts ieņēmumu dienesta darbības desmit gadu jubilejas gadskārtā tika izdota grāmata par nodokļu un nodevu vēsturi Latvijā.
Uztur katoļu priesterus
Tagadējās Latvijas teritorijā ieradušies vācieši pirmās nodevas noteica un sāka ņemt jau 12. gs. beigās. Pēc bīskapa Bertolda nāves 1198. gadā un lībiešu sakaušanas pie tagadējās Rīgas, Salaspils un Ikšķiles lībieši uzņēma katoļu priesterus un apsolīja tos uzturēt, dodot noteiktu daudzumu labības. Rakstītajās liecībās tā ir pirmā fiksētā Senlatvijas iedzīvotāju nodeva vāciešiem.
Turpmākajā laikā, lai vāci šejieniešiem varētu uzlikt jelkādas nodevas, viņiem vispirms iezemieši bija jādabū savā varā. Viens no spēcīgiem ieročiem bija kristīgās ticības uzspiešana jeb vietējo iedzīvotāju kristīšana, ko tie pieņēma nelabprāt. Livonijas Indriķa hronikā minēts, ka vāci par garantu tam, ka vietējie piekrīt kristīties, ņēmuši ķīlniekus. Arī šīs ķīlnieku ņemšanas var uzskatīt par pirmajām vācu obligāti prasītām nodevām iezemiešiem.
Zemnieki – izlūki un ziņneši
Karu laikā svarīgs latviešu zemnieku pienākums bija savas zemes aizsardzība. Viņu pārziņā atradās robežu aizmugures izlūku un ziņnešu gaitas jeb, citiem vārdiem sakot, viņu pienākums bija uzraudzīt robežas, lai ienaidnieks pēkšņi neiebruktu zemē, un ziņot par visiem novērojumiem piļu komandantiem. Šāds vietējo lauksargu dienests minēts 13. gs. otrajā pusē tapušajā Atskaņu hronikā. Lauksargu algošanai ikkatram vīram bija jāmaksā īpašs – lauksargu – nodoklis.
Desmitā tiesa
Vācu Livonijā latviešu zemniekiem saviem zemes kungiem bija jādod tā sauktā desmitā tiesa vai kunga tiesa, kas bija naturālas lauku ražojumu nodevas. Desmitā tiesa parasti bija mainīgs lielums – sākumā bija jādod desmitā daļa no visiem ienākumiem, kas bija atkarīgi no katra gada ražas. Vēlāk desmitās tiesas apjomi palielinājās, sasniedzot pat ceturtdaļu no visiem ienākumiem.
Savukārt kunga tiesa bija nemainīgi noteikts lielums, ko aprēķināja pēc zemes platības neatkarīgi no ražas. Piemēram, kādā 13. gs. otrajā pusē tapušā zemnieku nodevu došanas dokumentā ir norādīts, ka no ikkatra arkla (vienzirga saimniecība) zemniekiem ir jādod divi pūri (apmēram 80 kg) rudzu. Ja rudzu nav, tad viens pūrs kviešu un viens pūrs miežu vai arī katra labības pūra vietā – divi ārtaugi Rīgas sudraba (apmēram 16 g sudraba) vai divas caunādas, vai astoņas vāverādiņas.
Pieejams unikāls dokuments
Ņemot vērā, ka 13. – 16. gs. dokumenti par nodevām Latvijā ir ļoti fragmentāri, savā ziņā unikāls un interesants ir kāds 15. gs. beigu dokuments. Tas 1492. gadā – Kristofora Kolumba leģendārā ceļojuma uz Amerikas kontinentu gadā – tapušais Livonijas Ordeņa mestra Johanna Freitāga nodevu raksts Bauskas, Mežotnes un Iecavas zemniekiem. Tajā uzskaitīti nodevu apjomi un to maksāšanas kārtība, kas paredzēja, ka nodevas bija jādod katru gadu divos termiņos: ziemas (Miķeļos) un pavasara termiņā (Lieldienās). Tad zemes kungi ar saviem palīgiem apbraukāja pagastus (nodevu iecirkņus) un ievāca nodevas.
Ziemas termiņā mūsu puses zemniekiem, piemēram, no katras sētas bija jādod labība, medus, malka. Savukārt pavasara termiņā katrai zemnieku sētai bija jādod viena nobarota cūka, divas vistas, arī zivis u. tml. Bez tam no katra zemnieku zemes arkla Bauskas pilij un muižām bija jādod noteikts daudzums būvmateriālu – pārsvarā baļķi un jau sazāģēti dēļi.
Sava daļa jādod arī mācītājiem
Atsevišķi tika izdalīts maksājums garīdzniekiem – tā sauktā mācītāja tiesa, ko zemnieki pārsvarā maksāja kā labības nodevu, bet ar zemes darbiem nesaistītas personas, piemēram, muižas kalpi vai lauku amatnieki, maksāja attiecīgu summu naudā. 15. un 16. gs. mācītāja tiesa par pastāvīgu nodevu ar nosaukumu “mācītāja sieciņš”, jo mācītāja vajadzībām no katras zemnieku mājas nodevu vākšanas termiņā bija jāatber sieks (apmēram 15 kg) katras labības.
Galvasnauda pieaug
Vidzemē zviedru pārvalde (17. gs.), vēlāk krievu pārvalde (18. gs. otrajā pusē) ieviesa visplašāk pazīstamos valsts nodokļus – tā saukto “kroņa staciņu” (zviedru valsts nodoklis) un galvasnaudu jeb “dvēseļu naudu” (krievu valsts nodoklis). Kroņa staciņš tika atcelts 19. gs. sākumā, bet galvasnauda – tikai 19. gs. otrajā pusē. Tas nozīmē, ka šo valsts nodokli kopš Kurzemes un Zemgales hercogistes iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā (1795) maksāja arī kurzemnieki un zemgalieši.
Sākumā Kurzemes guberņā galvasnaudas nodokļa likmes bija aprēķinātas kā naturāla labības nodeva, tomēr 18. gs. beigās šī kārtība tika atcelta un turpmāk galvasnauda bija tikai naudas nodoklis. 18. gs. otrajā pusē, ieviešot galvasnaudu, šī nodokļa likme bija 70 kapeikas par katru zemes revīzijas arklu sarakstos fiksēto vīrieti. Taču turpmākajos gados galvasnaudas likmes nemitīgi pieauga, sasniedzot pat trīs rubļus. 1816. gadā galvasnauda tika papildināta arī ar ceļu nodokli 25 – 30 kapeiku apmērā.
“Atpērkas” no armijas
Par īpašu pagasta nodokli jeb par tā saukto rekrūšu nodokli 19. gs. vidū kļuva sabiedriskais pienākums – noteikta skaita rekrūšu jeb zaldātu došana ilggadīgā karadienestā, kas tika pārvērsta naudas izteiksmē. 18. gs. beigās un 19. gs. pirmajā pusē rekrūšu nodoklis bija jāmaksā tām muižām, kas mazā vīriešu skaita dēļ nespēja izpildīt noteiktās normas. Rekrūši jeb zaldāti pēc izsludinātajām normām izlozes kārtā bija jādod galvasnaudas maksātājiem – bezzemniekiemkalpiem un arī pilsētniekiem.
Daudzos pagastos bija ierīkotas rekrūšu kases jeb lādes, kur iesaukšanai pakļautie maksāja noteiktu naudas summu, lai nepieciešamības gadījumā pagasts varētu izpirkt tos, kam kritusi rekrūša jeb zaldāta loze. Līdzīgā veidā arī pilsētniekigalvasnaudas nodokļa maksātāji, kam krita rekrūša jeb zaldāta loze, drīkstēja atpirkties, samaksājot šo rekrūšu nodokli un pilsētas nodokļu pārvaldē saņemot par to rekrūšu izpirkšanas kvīti. Vienīgi pilsētās, atšķirībā no laukiem, rekrūšu izpirkšanai nepastāvēja rekrūšu kases un rekrūšu izpirkšana bija privāti brīvprātīgs darījums.
Minētā kārtība tika atcelta 1874. gadā, kad Krievijas impērijā spēkā stājās Vispārējās karaklausības likums.
A. Urtāns, grāmatas “Nodokļu un nodevu vēsture Latvijā” autors
