Tuvojās mana 65 gadu jubileja. Pēkšņi tiku uzaicināta piedalīties televīzijas šovā «Aina».
Tuvojās mana 65 gadu jubileja. Pēkšņi tiku uzaicināta piedalīties televīzijas šovā “Aina”. Uztvēru to kā dāvanu – piedzīvojumu. Tas tik bija piedzīvojums!
Tēma – mana jaunības recepte. Lai būtu interesantāk, atlasīju savas “receptes”, kas uzrakstītas dzejas formā. Nē, tas nederot. No manis tiek gaidīta kaut kāda slepena mīlestība. Man jāiekļaujas šajā rāmītī un jāpačalo par to ar valšķīgu smaidiņu uz lūpām un sazvērnieciskiem zibsnīšiem acīs. Paldies! Tas nekādi man neder, jo neatbilst patiesībai. Turklāt nekad neesmu sapratusi, kādēļ vispār jāplātās ar savām jūtām, ja tādas ir.
Jau aiz studijas kartona durvīm dzirdu, kā mani piesaka, un tas mani šokē. Aiz pārsteiguma paklūpu – uznāciens jāpārfilmē. Neviens ar manu atteikumu izpausties šādā garā nav rēķinājies. Atbildot uz ievirzošajiem jautājumiem, speciāli atkāpjos no tēmas. Jūtu raidījuma vadītājas neapmierinātību ar to. Aug augumā arī mana nepatika. Pārāk nevērīga, pavirša, augstprātīga attieksme. Nevienam ne prātā nenāk parūpēties, lai dalībniekiem būtu ērtāk, atraisošāk. Gluži otrādi – jādzird prasības, kas traucē iejusties. Piemēram, nedrīkst būt brilles uz acīm, nedrīkst turēt grāmatu rokā. Nu ko? Pārvaru iekšējo pretestību un lietas labā cenšos uzdevumu izpildīt.
Pēc tam telefona zvans ar formālu atvainošanos, ka manis raidījumā nebūšot. Urā! Savu jubilejas dāvanu esmu saņēmusi. Patērēts laiks, nervi, sabojāts garastāvoklis. Bet tas nekas, jo iegūta atziņa, ka pati vainīga. Nav ko līst lietās un vietās, kuru reputācija ir apšaubāma. Cerams, ka to neaizmirsīšu līdz mūža galam. Citiem neko neiesaku, katrs lai pārliecinās un izvēlas pats.
Ar cieņu un cerību uz kaut ko labāku –
I. DRUVA
