Ar programmu «Saules zieds» 20. septembrī Rīgā viesojās Okinavas dejas un dziesmas teātris «Chura». Otrs koncerts nākamajā dienā notika Ventspilī.
Ar programmu “Saules zieds” 20. septembrī Rīgā viesojās Okinavas dejas un dziesmas teātris “Chura”. Otrs koncerts nākamajā dienā notika Ventspilī.
Pirmo reizi Latvijā
Pasaulslavenais ansamblis, kurā dejo un dzied tikai sievietes, Eiropas tūrē pirmo reizi bija iekļāvis arī Latviju. Koncerts Lielajā ģildē izraisīja Austrumu kultūras cienītāju nedalītu uzmanību. Noslēgumā daži skatītāji un viesizrādes organizētāji metās uz skatuves, lai dejotu kopā ar azartiskajām japānietēm. Lai gan spontānais priekšnesums vairāk atgādināja deju mājas ballītē vai diskotēkā, vietējie drosminieki un japāņu mākslinieces šķita varen apmierināti.
Vārds “chura”, kas latviski neizklausās labskanīgs, tulkojumā no japāņu valodas nozīmē “skaistais”. Trupa pārstāv vienu no Okinavas vadošajām deju skolām, kas apvieno vairāk nekā trīstūkstoš mākslinieku. Jaunās sievietes, kuras koncertēja Rīgā, bija izcilas profesionāles. Dejas mākslu, kas balstīta Okinavas salas tradicionālajā kultūrā, viņas sākušas apgūt agrā bērnībā.
Daiļās samuraju dāmas
Programma bija veidota ar nolūku parādīt japāņu tautas kultūras daudzveidību, īpaši akcentējot Okinavas reģiona īpatnības. Tās kļuva pamanāmas uzreiz, jo tādi mūzikas ritmi un intonācijas, kas skanēja uzveduma veiksmīgākajos numuros, nudien neraisīja asociācijas ar Japānu, bet ar gluži citām kultūrām. Mana paziņa, piemēram, saklausīja un deju izpildījumā saskatīja ne tikai indiešu, bet pat slāvu motīvus. Tas apliecina vispārzināmo patiesību par dažādu ietekmju pārsteidzošo daudzveidību pasaules kultūrās.
Savu uzvedumu mākslinieces bija nodēvējušas par performanci. Pirms katra numura pievilcīga japāniete angliski izklāstīja dejas vai teatralizēta iestudējuma saturu. Trupas “Chura” izdejotie stāsti ir sižetiski un reizēm pārvēršas nelielās intermēdijās, kur personāži noskaidro attiecības un izdara secinājumus.
It nemaz nešķita smieklīgi vērot par puišiem pārģērbtas un nogrimētas dejotājas. Zvejnieku un labības pļāvēju personāži bija nedaudz monotoni, taču, kad meitenes sāka samuraju deju ar karatē elementiem, publika iedegās sajūsmā. Starp citu, karatē tehnika un filosofija senatnē ir radusies Okinavā.
Eksotika ir pieejama
Dinamiskajās samuraju dejās varēja apbrīnot izpildītāju spožo meistarību, bet mierīgie solonumuri bija īsts baudījums acīm, vērojot krāšņos, apgleznotos kimono un graciozo eleganci, kas piemita ikvienai kustībai. Japāņu sievietes tradicionālajos tērpos patiešām atgādina porcelāna figūriņas, taču viss mainās, kad viņas uzģērbj eiropeiska stila apģērbu. Tā vien šķiet, ka japāniešu netveramais skaistums ir izplēnējis un pazudis uz neatgriešanos.
Mūsu priekšstatos japāņi ir ļoti atturīga tauta, kas vairās paust jelkādas emocijas. Tomēr Okinavas sieviešu deju trupai izdevās stereotipu mainīt, atklājot dzirkstošu temperamentu, brāzmainas jūtu izpausmes un smalku humoru. Tas bija dzīvs un silts izpildījums, panākot ciešu emocionālu kontaktu ar publiku.
Lielajā ģildē esmu apmeklējusi arī citus tikpat eksotiskus koncertus un varu dalīties pieredzē. Biļešu cenas uz sarīkojumiem, kas ietilpst starptautisku kultūras programmu kategorijā, ir ļoti demokrātiskas. Tās reti kad pārsniedz desmit latu robežu, bet nav jau jāpērk biļete pirmajā rindā, jo visu lieliski redzēt un dzirdēt var arī no balkona, samaksājot tikai trīs latus. Svarīgi ir laikus iegūt informāciju par gaidāmajām viesizrādēm, tādēļ regulāri pārlūkoju biļešu pārdošanas firmu interneta mājaslapas. Ir vērts šad tad palasīt krievu presi, piemēram, nedēļas laikrakstus “Subbota” un “Vesti Segodņa”, jo “eksotisku” koncertu un izrāžu reklāma tur tiek publicēta biežāk nekā latviešu izdevumos.
AINA UŠČA
***
Uzziņai
– Okinavas prefektūrā ir 50 apdzīvotu un 110 neapdzīvotu salu.
– Tās atrodas Japānas dienvidrietumos.
– No 15. līdz 19. gs. Okinava bija patstāvīga valsts.
– Dienvidaustrumāzijas ietekmē Okinavā izveidojās īpaša, atšķirīga kultūra.
