Ceļosim! Baušķenieks Jānis Bukšs šovasar devies aizraujošā braucienā pa piecām valstīm.
Kopā ar trim domubiedriem no ekstrēmo riteņbraucēju komandas «Green Trials» baušķenieks Jānis Bukšs ceļojumā pavadīja desmit dienas un apskatīja vairākas Eiropas valstis, kurās piedzīvojumu un neaizmirstamu dabasskatu netrūka. Brauca viņi ar busiņu, kurā arī nakšņoja, bet velosipēdi bija paņemti līdzi.
Riteņu šovs Vīnē
Sākot daudzus Eiropas ceļojumus, nākas braukt cauri Polijai, arī šo tūristu ceļa iesākums no citiem neatšķīrās. Pirmā vieta, kurā jaunieši piestāja, bija nacistiskās Vācijas koncentrācijas nometne Aušvica. «Es tur biju pirmo reizi, un, manuprāt, tā noteikti ir jāredz. Tas ir smags un iespaidīgs apskates objekts. Ekskursija ilga aptuveni četras stundas, un nevienu brīdi nebija garlaicīgi. Gida stāstījums, ekskursijas vietas, eksponāti bija pārdzīvojumu pilni,» iespaidos dalās Jānis Bukšs. Uz neilgu brīdi riteņbraukšanas cienītāji bija piestājuši arī Krakovā, kur pilsētas nomalē ir izveidots triāla parks. Tā kā divi ceļojuma dalībnieki nodarbojas ar šo sporta veidu, tad pabraukt garām neesot bijis iespējams.
Pēc Polijas caurbraukšanas puišu ceļš tālāk veda uz Austrijas galvaspilsētu Vīni, kurā viņi pavadīja divas dienas. Divi no puišiem pašā pilsētas centrā mēģināja demonstrēt mazu ielu riteņu šovu, bet diemžēl tas ir aizliegts. Tomēr policists esot bijis pretimnākošs un ļāvis šovu pabeigt. «Mēs visu Vīni krustu šķērsu izbraukājām ar riteņiem. Visur bija veloceliņi, kas ir tipiska Rietumeiropas iezīme,» uzsver J. Bukšs.
Vēl puiši pieturēja Austrijas otrā lielākajā pilsētā Grācā, kurā tika pavadīta viena svētdiena. «Te ir pilskalns, kurā ir jāuzkāpj pa trepītēm un no kura paveras ārkārtīgi skaists, ainavisks skats. Augšā ir kafejnīcas, estrādīte, vairāki ceļi, kurus var izstaigāt, redzot terasītes, puķu dārzus un daudz ko citu,» stāsta ceļotājs. Kopumā par Austriju Jānis spriež, ka tā ir izteikta Rietumeiropas valsts. Austrieši dzīvojot pienācīgu dzīvi, par to liecina vide un paši cilvēki. Viņiem neesot, par ko uztraukties, un vietām nepametot idilliskas izjūtas.
Fantastiskā kalnu ainava
Iebraucot Itālijā, puiši uz brīdi apstājās, jo acīm pavērās elpu aizraujošs dabas skaistums. «Braucot pa šoseju, pamazām parādījās kalni, kas arī ir Alpu kalnu daļa pie Austrijas un Itālijas robežas. Tur bija ļoti krāšņi dabasskati – kalnu masīvi, ielejas –, lejā tek nedaudz izkaltusi, bet dzidra zila ūdens upīte. Mēs nobraucām no šosejas uz maza kalnu celiņa, lai izbaudītu mirkli. Tālāk ceļš veda augšā pa kalnu serpentīniem līdz mazam ciematiņam. Tur izskatījās gluži kā pasa-kā – miestiņš kalna augšā, nekurienes vidū, bet apkārt fantastisks skats. Šie Itālijas dabasskati noteikti ir vieni no maniem spilgtākajiem ceļojuma momentiem,» aizrautīgi stāsta jaunietis.
Tā kā jauniešu transportlīdzeklis bija arī viņu naktsmājas, tad ceļotāji izlēma uz Venēciju vēl nedoties, bet pārlaist nakti kūrortpilsētā Kaorlē, kas visai līdzīga mūsu pašu Jūrmalai. Izgulējušies un nopeldējušies vietējā pludmalē, puiši sakāpa busiņā un brauca uz vienu no galvenajiem sava ceļojuma «atskaites punktiem» – Venēciju.
Jānis šo pilsētu sauc par «milzīgu masu» – tur esot ārkārtīgi daudz cilvēku, turklāt pilsēta šķiet komercializējusies. Jaunieši braucamlīdzekli atstājuši mašīnu novietnē un tālāk devušies kājām. «Protams, no filmām un citur redzētā man par Venēciju bija izveidojies savs viedoklis, kurš dzīvē apstiprinājās. Ūdenskanāli un tik šauras ieliņas, ka pat cilvēks ar grūtībām var iziet. Gājām pa pilsētu un nokļuvām ieliņā, kura tik ļoti sašaurinājās, ka nācās iet sāniski. Bija sajūta, ka tūliņ palikšu starp ķieģeļu ēkām. Tomēr visvairāk no Venēcijas man atmiņā paliks Venēcijas ģeniāli greizais, nesaprotamais pilsētas plānojums. Es nezinu, cik ilgi tur ir jānodzīvo, lai saprastu pilsētas izkārtojuma principu. Teju vienīgais veids, kā tur var orientēties, ir, sekojot lielajam kanālam, bet, staigājot pa mazajām ieliņām, zūd koordinācija, un tad tur var maldīties kā labirintā,» smejot stāsta Jānis Bukšs.
Slovēnijā – ceļu nodoklis un sods
Nākamais galamērķis bija Slovēnijas galvaspilsēta Ļubļana. Tomēr ceļojums nekad nav kārtīgi izdevies, ja kaut kas nenoiet greizi. Jaunieši nebija noskaidrojuši, ka ārvalstu pilsoņiem, stūrējot pa Slovēniju, ir nepieciešams iegādāties vinjeti braukšanai pa valsts autoceļiem. Tā ir uz auto priekšējā stikla iekšpuses ievietojama neliela ielīme ar sensoru, kas apliecina, ka ir samaksāts Slovēnijas ceļu nodoklis. Vinjetes var nopirkt Slovēnijas kaimiņvalstīs, kā arī katrā valsts benzīntankā. Tomēr, kā teic J. Bukšs, ja aizmirsies, tad vislabāk to iegādāties pirmajā Slovēnijas degvielas uzpildes stacijā. Ceļotāju busiņu vien pāris kilometru pēc valsts robežas šķērsošanas apstādināja satiksmes kontrolieris, kurš jauniešus esot nostādījis fakta priekšā – ir jāmaksā. Kopā šajā starpgadījumā aizgājuši 180 eiro: 150 eiro sods un vinjetes iegāde par 30 eiro. «Kontrolieris nepiedāvā iespēju griezties atpakaļ, lai varētu nopirkt vinjeti. Ja nemaksā uzreiz, tad tiek atņemti dokumenti,» brīdina Jānis.
Tālākais ceļš uz galvaspilsētu gan ritējis bez pārpratumiem. Ļubļanā puišiem dzīvojot paziņa, ar kura palīdzību tika izstaigāta pilsēta, apskatīts centrs, uzkāpts arī pilskalnā, no kura paveroties skats uz pilsētu. J. Bukšam šī bija pirmā reize Slovēnijā, lai arī valsts esot skaista, tomēr puisim ilgi atmiņā palikšot šie 180 eiro, kuri nezināšanas dēļ izkūpējuši gaisā.
Sadraudzības vakars Zagrebā
Horvātijas galvaspilsētā Zagrebā puišiem bija nodrošinātas naktsmājas pie paziņas. Zagrebā piedzīvojumu meklētāji nodzīvoja divas dienas, braukājot ar riteņiem un apskatot pilsētu. Arī šajā pilsētā nebija atļauts demonstrēt ielu riteņu šovus, tomēr divi puiši šo liegumu ignorēja, parādot savas prasmes un arī kādu nieku nopelnot no dāsnajiem skatītājiem. Tā kā jauniešiem Horvātijas galvaspilsētā bija paziņas, tad ātri esot iejutušies. «Zagrebā kādā laukumā mums bija iespēja pabūt vietējo burziņā. Mums bija līdzi riteņi, bet vietējie tur taisīja trikus ar močiem. Tā mums sanāca tāds sadraudzības vakars latviešiem, horvātiem, slovēņiem, kā arī riteņiem un močiem,» priecājas jaunietis.
Mājupceļš uz Latviju bija teju bez pieturpunktiem, ja netiek skaitīti benzīntanki. Iekļaujot gulēšanu, ceļā no Zagrebas līdz Rīgai tika pavadītas aptuveni 30 stundas. Tiesa, ja ir šoferi, kuri savstarpēji mainās, tad šo attālumu var pieveikt arī ātrāk.
Ja rodas vēlme pašiem apskatīt, kā puišiem gājis ceļojumā, tad viņu bildes sociālajos tīklos var meklēt, izmantojot tēmturi «#MidsummerTrip».
UZZIŅAI
Tikai benzīnā, neskaitot sodu un maksas ceļus, katrs jaunietis ieguldījis apmēram 140 eiro. Tā kā busiņš kalpojis par viesnīcu, tad benzīns veidojis lielākās izmaksas.
Jānis Bukšs uzskata, ka šī «samaksa» esot ļoti adekvāta redzētajam un piedzīvotajam: «Tas bija tipisks ekonomiskais brauciens. Forši, ka mēs visur varējām piestāt un gulēt. Ja mums būtu kempera tipa busiņš, tad mēs daudz kur nevarētu stāvēt un palikt, tā kā mums bija parastais, tad tā bija liela priekšrocība.»
