Kamēr visi vecie padomju dinozauri, kas turpina sēdēt mīkstos krēslos, nenomirs, nekas valstī nemainīsies.Tik pesimistiski nesen secināja inteliģents vīrs sestajā gadu desmitā, kurš pats, pēdējos sarkanās impērijas gados sācis ierēdņa karjeru, ētisku apsvērumu dēļ neatkarīgajā Latvijā to neturpināja, bet pārgāja uz nelielu, bet gana ienesīgu privāto biznesu. Līdzcilvēku regulāri mudināts kandidēt vēlēšanās, viņš tomēr uzskata, ka bijušā kompartijieša statusa dēļ to nevar darīt. «Bail, ka sākšu domāt kā viņi.»Vieni no «viņiem» ir tie pašvaldību vadītāji, kuri kā niķīgi bērnudārznieki draud sūdzēties audzinātājai, ak, nē, piedodiet, valdības vadītājam, par «to nejauko puiku, kas grib atņemt spainīti»… Atvainojos vēlreiz, par pašvaldības pieskatošo ministru, kurš mudina uz nopietnām reformām. Tās cita starpā atņemtu nereti vienpersonisko kontroli pār nodokļu maksātāju līdzekļiem pašvaldībās, likvidētu daudzviet ierasto kārtību – pats uzdodu, pats daru, pats pieskatu, pieprasītu daudz lielāku atklātību un tiešu atskaiti vēlētājiem ikdienā. Gan lielāku, gan mazāku pašvaldību iesūnojušie krēslu aizpildītāji nešaubīgi baidās no kaut kā tik radikāla, jo tad patiesi vajadzētu sākt kaut ko darīt sabiedrības labā, nevis tikai pirms vēlēšanām piešķirt prēmijas visiem pašvaldības darbiniekiem un naudas balvas pensionāriem, lai pietiktu balsu pārvēlēšanai.«Bērnudārznieku» pulciņā diemžēl ir arī mūsu novadnieki. Viens domes sēdē nievīgi izspļāva apzīmējumu «ministriņš». Var saprast, ka bikses trīc, jo jaunā slota varētu izslaucīt no kakta gan zināmas, gan vēl noslēptas nepareizības. Un varbūt nāktos domāt par visiem nodokļu maksātājiem, nevis tikai par «savējiem», jo galu galā pašvaldības maku proporcionāli vienādi papildina visi.
