Šogad 12. februārī esot bijis tieši tāds pats laiks kā pirms 50 gadiem. «No Šķībā kroga puses braucām uz Rundāles pagastmāju sarakstīties. Puskalniņā vecais moskvičs sāka buksēt, bet tā nebija slikta zīme,» atceras Veikla un Arnolds Kolbergi.
Šogad 12. februārī esot bijis tieši tāds pats laiks kā pirms 50 gadiem. “No Šķībā kroga puses braucām uz Rundāles pagastmāju sarakstīties. Puskalniņā vecais moskvičs sāka buksēt, bet tā nebija slikta zīme,” atceras Veikla un Arnolds Kolbergi.
Kopānākšana norunāta
Viņu laulība pašlaik ir 50 gadu un vienu mēnesi veca. Taču ap Jāņu laiku Kolbergu pāris, iespējams, zelta kāzu jubileju svinēs vēlreiz, jo tad paies 50 gadu, kopš kristījuši pirmo dēlu Jāni un arī paši laulājušies. “Tie bija lustīgi Jāņi, pat mācītājs Pauls Žibeiks ar mums ballēja, līdz saulīte lēca,” stāsta Arnolds.
Jebkurā gadījumā kopāsanākšanas laiks dzimtai šovasar jau norunāts, jo 10. jūnijā Veiklai būs ļoti nozīmīga jubileja. Tad dēli un vedeklas sola piepildīt vēlēšanos aizbraukt uz Rundāles pili. Tur Veikla skolā gājusi un toreiz vēl neatjaunotās zālēs gan bumbu spēlējusi, gan ballēs dejojusi.
Dzimuši dēli
Ik pēc diviem gadiem Kolbergu ģimenē dzimuši dēli – pēc Jāņa Vilnis, tad Ainis. Katru reizi cerējuši uz meitu, bet cik ilgi tad mēģināsi, nosmej Arnolds. Pie meitām tikuši pēc gadiem, kad cits pēc cita dēli ģimenē ieveduši vedeklas Rutu, Laimdotu un Sandru. Piedzimuši septiņi mazdēli un viena mazmeita, desmit mēnešu ir mazmazdēliņam. Kad visi sanāk pie galda, jābūt vietām gandrīz 20 cilvēkiem, saka Veikla.
Viļņa sieva Ruta stāsta: “Apprecējos pavisam jauna, tikko 18 gadu, drīz piedzima pirmais no mūsu trim dēliem. Pie vīramātes dzīvojām, un no viņas mācījos visu – zupu vārīt, bērnus audzināt un saimniecību vadīt.”
Kaut ko sirdij
Veiklu un Arnoldu labi pazīst vismaz paaudze vecsauliešu, jo 25 gadus viņi abi strādājuši vietējā veikalā. Tas bijis darbs no rīta līdz vakaram un reizēm arī naktīs, ja preces jāizkrauj vai “inventūra jātaisa”. Tāpēc brīvajā laikā abiem gribējies kaut ko sirdij.
Veikla dziedājusi koros, vēl pirms gada arī folkloras kopā “Vecsaule”. Nu gan vairs ne, jo nespējot jaunajiem izskraidīt līdzi. Savu tautastērpu Veikla sola vedeklai Rutai, bet viņa atrunājas, ka balss esot pārāk skaļa, visus pārdziedāšot.
Kamēr dēli izauguši, vasaras atvaļinājumos vienmēr braukuši ekskursijās, visvairāk pa toreiz plašo dzimteni. Bieži iznācis ceļot kopā ar deju kopu “Jandāls”, jo ģimenes draudzene bija Biga – Biruta Hegenbarte, deju kolektīva vadītāja. Šajos braucienos Kolbergi pamanījušies ņemt līdzi kādu no puikām. Tālākais ceļojums bijis uz Armēniju. Taču vislabākā sajūta bijusi, atgriežoties savās mājās Vecsaules pagasta “Leiniekos”, teic Arnolds.
Viņš ir bijis arī aizrautīgs mednieks, turklāt nevis lai dabūtu gaļu, bet gan lai izstaigātos, pieelpotu pilnas krūtis ar meža gaisu. Reiz Vecsaules mednieki gājuši uz mežacūkām Bruknas pusē. Vakarā pārnākot, šķitis, ka kājas nav jūtamas, bet no rīta – nekādas vainas, stāsta Arnolds. Vedekla Ruta neslēpj, ka šo vīrišķīgo vaļasprieku no tēva mantojis dēls Vilnis un viņu vidējais dēls Raitis, kurš gan vislabprātāk dabas ainavas medītu ar fotoaparātu.
Manto saticību
Vaicājot par saskanīgas dzīves noslēpumiem, zelta pāra vidējais dēls Vilnis atbild, ka viņu dzimtā paaudžu paaudzēs neviens neesot šķīries. Tradīciju jau nevar lauzt, saka Vilnis un Ruta. Viņu un vecākā dēla Jāņa ģimenē jau pārkāpts laulību gadskārtas sudraba slieksnis. Dēla Aiņa ģimenē tas būs pēc pāris gadiem. Piedzimis pirmais mazmazmazulītis, bet būs taču vēl citi un tāpēc prieka bez gala.
