Pavasaris šogad mūspusē ir pretrunu pilns. Saule dienā izplaucē sniegpulkstenīšu un krokusu ziedus, savukārt naktī to dvēseles iesalst stindzinošās ledus lāsēs.
Pavasaris šogad mūspusē ir pretrunu pilns. Saule dienā izplaucē sniegpulkstenīšu un krokusu ziedus, savukārt naktī to dvēseles iesalst stindzinošās ledus lāsēs. Vakarrīt dzirdēju, kā cīrulis no saules pielietām debesīm sveicināja dzeltenu tauriņu. Pievakarē, no darba nākot, skatos, kāds mana taureņa mājai sausās zāles čemurā pielicis sērkociņa liesmu un lidoņa zeltītie spārni ir uguns saēsti.
Paziņa pagājušajās brīvdienās nolēma atsākt autobraukšanas sezonu. Visu rītu mazgāja un spodrināja pēc ziemas guļas savu dzelteno mašīnīti. Taču vakarā satrauktā balsī pavēstīja, ka pāris dienu pie stūres atkal nevarēšot piesēst. Braucot svētdienas vakarā no Rīgas, aiz Ķekavas kāds trakais, neprātīgi manevrējot un signalizējot, panesies milzīgā ātrumā garām, taču pēc pāris kilometriem automašīna gulējusi sašķaidīta pret ceļmalas koku. Kāpēc pasaule kļūst tik pretrunīga? Kur rast mieru, saskaņu šajā savdabīgajā pavasarī?
Tad es atcerējos Lieldienu vakarā Dailes teātrī skatīto Māra Čaklā dzejas uzvedumu “Mīlnieks atgriežas noziegumvietā” ar Imanta Kalniņa mūziku. Šo izrādi analizēt ir ļoti grūti, jo divu stundu ilgais Mihaila Gruzdova iestudējums ir jāskatās, jāieklausās dzejā, jāiegrimst mūzikas skaņās un jāļaujas to plūdumam līdzīgi ledus gabaliem, kas tieši pašlaik rāmi slīd pa Mēmeles gludo virsmu tepat lejā, aiz redakcijas logiem. Man vēl šodien ausīs skan Māra Čaklā rosinājums:
“domāt par vasaru
tā ir izeja
tā ir pienenes izeja gaismā
tā ir upes izeja jūrā
tā ir jūras uzeja mākoņos.”
Varbūt patiesi ir vērts domāt pāri. Pāri ikdienībai, pāri un tālāk aiz sava miesta robežām. Pāri nenovīdībai un seriālu varoņu nožēlojamiem likteņiem. Pāri ceļu grambām un lēto “lupatu” katalogu vilinošajiem piedāvājumiem. Domāt par vasaru, sauli, jūru un to mākoņa maliņu, kur beigās visi tāpat reiz satiksimies.
Taču telefona zvans mani skarbi un nepārprotami noliek atpakaļ darbā – nožēlojamā realitātē: “Ziniet, mana kaimiņiene vispār ir baigā. Nestrādā, tirgo “krutku” un braukā pa pagastu bez tiesībām. Ziniet, trešdienās un piektdienās, vienreiz vakarā, otrreiz no rīta, viņa ar savu (seko mašīnas modeļa, krāsas apraksts, valsts numura zīme) mašīnu brauc uz Bausku. Pie stūres viņa ir bez tiesībām. Vienmēr viņai izdevies izvairīties no policijas, bet vienreiz taču vajadzētu noķert. Jūs pasakiet policistiem, cikos un kur viņa ir, lai tak noķer…”
Es nepiezvanīju policistiem, nenosūdzēju kaimiņieni, lai arī varbūt viņa to ir pelnījusi. Tirgot “krutku”, nestrādāt un braukāt bez tiesībām – tas nav labi. Es domāju par vasaru, varbūt arī par mums – cilvēkiem. Vai mēs esam maz cienīgi domāt par vasaru, sauli un jūru zem zilām debesīm?
