Cik daudz mūsu vidū ir cilvēku, kuri var nosaukt savu senču četras paaudzes? Labākajā gadījumā zinām vecvecāku vārdus, bet vairāk?
Cik daudz mūsu vidū ir cilvēku, kuri var nosaukt savu senču četras paaudzes? Labākajā gadījumā zinām vecvecāku vārdus, bet vairāk?
Upenieku dzimta ir liela un stipra. Ziemsvētki un Lieldienas ir tie svētki, kuros visi mēdzot sanākt kopā. Šādos brīžos arvien jūtams, ka viņiem piepulcējas arī tie, kuri jau sen ir pārcēlušies uz to esamības daļu, kas atrodas «augšā aiz zvaigznēm». Tieši ar viņiem sākusies kāda Upenieku dzimtas tradīcija, kura turpināta cauri gadiem un nu jau iesniegsies nākamajā gadsimtā.
Jaunākais dēls manto gredzenu un zemi
Īslīcietis Aivars Upenieks ir viens no šīs dzimtas koka tiešajiem pārstāvjiem. Viņš stāstīja, ka līdz šim senči apzināti no 19. un 20. gadsimta mijas, vēl cara laikos.
Dzīvojuši divi brāļi Upenieki. Jaunākais no viņiem Ansis saimniekojis Elejas pagasta Nārvaišu mājās. Vecākais brālis, kura vārds radiem no atmiņas pagaisis, kaut kā aizkūlies līdz Pēterburgai, kur izsities ļaudīs un kļuvis par kādas konfekšu fabrikas līdzīpašnieku. Kad Ansis sasniedzis pilngadību, vecākais brālis jaunākajam uzdāvinājis zīmoggredzenu ar iegravētiem burtiem A. U.
Par vecākā brāļa gaitām Krievzemē zināms maz. Bet Ansis lauku mājas izrentējis un devies strādāt uz Rīgu kādā bankā. Viņam bijusi kupla ģimene – četri dēli un divas meitas. Jaunākais dēls nosaukts par Arnoldu (tātad – atbilstoši iniciāļiem A. U.) un viņš saņēmis ģimenes relikviju – tēva zīmoggredzenu. Brāļu un māsu intereses ar zemes darbiem nav bijušas saistītas, tāpēc Arnolds mantojis arī lauku mājas un no Rīgas atgriezies Elejā, kur strādājis vietējā bankā.
Glābjoties no izsūtīšanas, maina uzvārdu
Saimniecība bijusi prāva – ap 40 hektāru. Arnolds noskatījis sev labu saimnieci Lūciju, kopis zemi. Toreizējos Ulmaņa laikos piedzimusi Upenieku meita Mērija un dēls Andris.
Kara beigās Arnolds Upenieks pazudis. Atkāpjoties viņš it kā aizgājis līdzi vācu armijai, kaut karojis tā arī netika ne dienu. Ziņu par viņa likteni ģimenes rīcībā nav, kaut tās meklētas gan austrumos, gan rietumos.
Pēc kara, kad sākuši izsūtīt Zemgales lielsaimniekus jeb kulakus, Lūcija meitu paguvusi aizsūtīt pie draugiem uz Liepāju. Pati ar dēlu pie rokas no Elejas kājām pa nomaļiem ceļiem atnākusi uz Bausku. Te izdevies pazaudēto dokumentu vietā saņemt citus – ar savu dzimto uzvārdu – Ozols. Andris šeit beidzis vidusskolu jau atkal kā Upenieks, bet mamma strādājusi tekstilkombinātā «Saule».
Lai arī cik grūti dažu brīdi viņiem klājies, ģimenes vairākas piemiņas lietas Lūcijai izdevies saglabāt, arī vīra mantoto zīmoggredzenu, kas noteiktā laikā nodots dēlam Andrim.
Turpinot tradīciju
Izpildot senču vēlējumu, Andris Upenieks zemes dar- biem bijis uzticīgs visu mūžu. 1956. gadā absolvējis toreizējo Lauksaimniecības akadēmiju. Viņš vadījis mūsu rajonā toreizējās kopsaimniecības «Varonis», «Rainis», pēc tam 14 gadu strādājis Lauksaimniecības ministrijā. Pašlaik viņš privatizējis SIA «Akots» un ir Latvijas Zvēraudzētāju asociācijas prezidents.
Būdams kolhoza «Varonis» priekšsēdētājs, Andris Upenieks 1958. gadā apprecējās, atvezdams uz Bausku toreizējo Medicīnas institūta studenti Ilgu Pīli, kura solījusies strādāt Vecsaulē. Daktere Ilga Upeniece bija un joprojām, tagad jau strādājot Rīgā, ir ļoti iecienīta ginekoloģe. Gados, ko viņa strādājusi Bauskas slimnīcā, ar viņas rokām sagaidīti piedzimstam krietna daļa šejieniešu.
Dzimtas gredzena nākamais mantinieks Aivars Upenieku ģimenē piedzimis 1959. gadā, viņam ir jaunāka māsa Helju. Abi šie Upenieku bērni bijuši zemei uzticīgi. Helju ar savu ģimeni vēl nesen saimniekoja Bārbelē, bet Aivars iesakņojies uz palikšanu Īslīces pagastā.
Paaudzes vieno mīlestība un sirsnība
Ja ticam, ka nejauši šajā dzīvē vispār nekas nenotiek, jāatklāj vēl kāda sakritība. Omītes vārds bija Lūcija, Aivara sievu sauc Liāna, bet meitai dots vārds Lelde. Liāna stāstīja, ka ar Omīti, kas mūža pēdējos gadus dzīvoja mazdēla ģimenē, viņai bijušas aizkustinoši sirsnīgas attiecības. Kā mīļa piemiņa tiek glabāta Liānai dāvinātā nu jau aizsaulē aizgājušās Omītes no 30. gadiem saglabātā cukurkarotīte un mazs rokaspulkstenītis.
Vēlēdamies palikt uzticīgi dzimtas tradīcijai, Aivars un Liāna pirmdzimto dēlu nosaukuši par Ardi. Māsa Lelde ir par viņu trīs gadus jaunāka. Tomēr dzimtas gredzena mantinieks laikam būs jaunākais dēls Andris, kurš mācās Īslīces vidusskolas 3. klasē. Kamēr aizņemtie vecāki ir darbā, mājās viņu sagaida vecmāmiņa Biruta – Liānas mamma. Abu vecāko bērnu ikdienas gaitas paiet Rīgā, dzīvojot pie vecvecākiem. Ardis pašlaik studē Tehniskās universitātes Inženierekonomikas fakultātes otrajā kursā. Lelde mācās Natālijas Draudziņas ģimnāzijas 11. klasē. Bet nedēļas nogale un svētki pieder mājām – Īslīces pagasta «Krastmaļiem».
Mājas miers ir svarīgākais
Liāna un Aivars vakaros mājās ir vēlu un tad pie virtuves apaļā galda, rāmi tēju dzerot, tiek pārrunātas dienas gaitas. Pat televizors netiek ieslēgts, jo mājas miers ir svarīgāks par visu.
Tā notiek arī Ziemsvētkos. Tieši tikšanās, kopā būšana radu pulkam esot pati svarīgākā. Tiek gādāts arī par pārsteigumiem. Liāna atcerējās, kā pirms dažiem gadiem kuplā pulkā pušķojuši eglīti Bārbeles mežā. Sējuši pie zariem burkānus, ābolus. Te piepeši kā Plūdoņa dzejolī no biezokņa iznācis īsts Ziemsvētku vecis, vilkdams aiz sevis ragaviņas ar dāvanu maisu. Bērni vispirms sastinguši, tad, cits citu apsteigdami, metušies viesim pretī, skaitīdami dzejoļus. Un kaut arī dāvana katram bijusi tikai paciņa cepumu, tai bijusi īpaša garša un vērtība.
Biežāk gan Ziemsvētki tiek uzņemti mājas siltumā, cienot mieru, saskaņu un mīlestību, kas šiem svētkiem īpaši piedien, izjūtot, cik ļoti viņi ir vajadzīgi cits citam. Jāpiemin arī Upenieku dzimtai tuvais Voldemārs Treimanis – Omītes brālēns. Viņš bijis izsūtīts, pēc tam ilgu laiku dzīvojis Kirgīzijā un Latvijā atgriezies tikai 70. gadu beigās. Viņš ir tas, kurš rū- pīgi glabājis ģimenes senākās fotogrāfijas. Voldemāra Treimaņa stāstos par Upenieku dzimtu varot klausīties dienām ilgi.
***
Šie 20. gadsimta pēdējie Ziemsvētki būs īpaši. Vai esat pamanījuši, ka Adventes pēdējā svētdiena šogad sakrīt ar svētvakaru?
Izdegot ceturtajai svecei Adventes vainagā, jau iedegsim pirmās Ziemsvētku eglītē. Varbūt tā tas ir laika nolikts, lai šis gads un gadu simtenis ar nākamību sastaptos gaismā. Lai nākamais būtu gaismas laikmets, ko tik ļoti vēlamies. Tas ir tik nepieciešams ikvienam – gaismas spēks sirdij un prātam.
***
«Saprašanās starp paaudzēm ir mūsu dzīves stabilitātes garants. Tas ir nosacījums, «lai tev labi klājas un lai tu ilgi dzīvo savā zemē». Ja tev ir izlīdzinātas attiecības ar paaudzi pirms tevis, ar pagātni, no kuras tu nāc, tā ir garantija stabilitātei un pārskatāmībai tavā nākotnē. Tā izpaužas vēlmē saprast, kas ir bijis pirms mums. Tas ir svarīgi, lai spētu atrast pareizās atbildes, kā risināt jautājumus šodien.»
Mācītājs Juris Rubenis, no grāmatas «Dievs ir tepat».
