Manā Bauskas dzīvoklī katru vakaru dzied circeņi. Mazās radības, zinādamas, ka netraucēšu un prom nedzīšu, savās skaniskajās izpausmēs dažreiz ir īpaši aktīvas.
Manā Bauskas dzīvoklī katru vakaru dzied circeņi. Mazās radības, zinādamas, ka netraucēšu un prom nedzīšu, savās skaniskajās izpausmēs dažreiz ir īpaši aktīvas. Šķiet, tās sacenšas jautrās izdarībās, iespējams, ir sarīkojušas kādu realitātes šovu. Tieši ar šo kultūras fenomenu mūs pēdējos mēnešos cenšas pārbarot gandrīz visi televīzijas kanāli. Iespējams, tālrādes programmu veidotājiem šķiet, ka sabiedrība izsalkusi pēc šādām vakara izklaidēm. Varbūt viņi domā, ka, tehniski profesionāli samontētus sižetus vērojot, skatītāji kļūst izglītotāki, gūst emocionālu baudījumu. Taču neko vairāk par gara, emociju un prāta notrulināšanu šīs pie tālrādes pavadītās vakara stundas diezin vai sniedz.
Skumjas nopūtas pārņem, veroties bagāto Beverlihilzas jaunavu infantilismā, kad abas “skaistules” pirmo reizi sper kāju uz lauku zemes. Viņas noģībst, istabā ieraudzījušas mušu, un satraukumā sāk vibrēt, uzzinājušas, ka daži cilvēki mēdz lietot ūdeni, kas pasmelts no akas, nevis pirkts lielveikalā.
Nu jau pāris vakaru kā televīzijas “šovmenis” sevi pieteicis modes mākslinieks Dāvids. Viņa tērpu kolekcijas dažreiz ir baudāms mākslas darbs, taču šuvēja vadītais izklaides raidījums nav skatāms. Tajā visvairāk lec ārā paša Dāvida zemā izglītība un intelekts. Strādāt ar adatu un diegu laikam ir kas cits nekā televīzijā vērpt sarunas ar dažreiz intelektuāli krietni pārākām personībām. Ja vēlētos, varbūt ko pozitīvu varētu sameklēt izklaides programmā “Aina” vai “Ekstremālās pārvērtības”. Taču Ainas Poišas izteiksmes stils jau sasniedzis anekdotisku atdarināšanu. Savukārt, vērojot speciālistu “pāršūtās” cilvēku sejas, tā vien gribas viņus skatīt tuvplānā pēc gadiem pieciem. Un tad vērtēt un komentēt.
Negribas būt nīgram izklaides industrijas censoņu paveiktā noliedzējam. Pagājušajās brīvdienās nācās būt vairākos, sauksim arī tos par izklaides, pasākumos. Jaunieši sacentās teikvondo cīņā, spēlēja dambreti, rādīja talantus “Popielā”. Visos šajos sarīkojumos bija iespējams gūt baudījumu. Nepretendējot uz augsto modi vai pasaules mēroga rezultātiem, šajos pasākumos varēja just dalībnieku degsmi un pašatdevi. Pēc spraigas cīņas uz paklāja desmitgadīgs ķipars, elpu aizgūdams, stāstīja, kā viņš centies, licis lietā visus trenera norādījumus, izpildījis vairāku gadu garumā apgūtās kustības un “salicis” pretiniekam ar 6:0. Savukārt pirms iešanas uz Tautas nama skatuves kādas rajona vidusskolas meitenes atzina, ka visbrīnišķīgākais bijis “Popielai” paredzētā priekšnesuma iestudēšanas laiks. “Mēs sadraudzējāmies, vairāk iepazinām cita citu, un tas ir galvenais,” stāstīja vidusskolnieces.
Lai nu katram no daudzajiem izklaides veidiem atrastos skatītāji, kas atzītu, ka ir ko ieguvuši sirdij un dvēselei vai možam garam! Savukārt es šovakar atkal “miega režīmā” ieslēgšu savu circeņu šovu. Arī tāda ir dzīve – tā ir kā šovs, arī – reāls.
