Rundāles novada Svitenes ciemā aiz parka slejas privātmāju rindas, kas celtas padomju laikos. Izspraucoties tām visām cauri uz upes pusi, pašā Virsītes krastā slejas mājas «Atvari», kur mīt Anita un Romualds Freimaņi.
Pagrabs kaimiņu mājā
Mājas saimnieki stāsta, ka ir uzticīgi Svitenes pusei no matu galiņiem līdz papēžiem. Tur aizvadītas bērnības dienas, darba gadi un sagaidīta pensija. Anita strādājusi par mežzini, tad pasaulē nāca dēli Agris un Jānis, kas netieši mudināja darba pienākumus mainīt pret pastnieces arodu. Darbam veltīti 30 dzīves gadi, līdz sūtījumu iznēsāšanai bija nepieciešamas autovadītāja tiesības. Savukārt Romualds strādājis par šoferi, kad kolhoza laiki beidzās, – par pastnieku.
Kad ģimene jau bija nodibināta, bija laiks domāt par savu mājvietu. 70. gadu beigās laukus vajadzēja atbrīvot un iedzīvotājus sadzina dzīvot ciematos, atminas Romualds. Jaunas mājvietas izveidei trešdaļu izdevumu vajadzēja segt pašam, pārējos piešķīra valsts un kolhozs. Bija iespēja celt māju pašiem vai ievākties jaunuzceltajās daudzdzīvokļu mājās pagastu centros. Freimaņi 1979. gadā izvēlējās nomērīto zemes pleķīti un izbūvētos pamatus Virsītes upes krastā.
Līdzās atradās vēl sešu māju pamati, bet tie bija izvietoti cits citam tik tuvu, ka dažai mājai logi būtu pie pašas kaimiņu kūts, tāpēc pāris zemesgabalu palika neizpirkti. Tos sadalīja kaimiņiem. Cits uz kaimiņu mājas pamatiem uzcēla garāžu, Freimaņi – pagrabu, kurā uzglabāt Svitenei raksturīgo bagātīgo kāpostu ražu, kas savā laikā bija ienesīgs bizness un kuru tirdzniecība veda pat līdz Minskai.
«Mazā Bauska»
Romualds smej, ka Svitene ir «mazā Bauska», jo ciems ir Virsītes un Svitenes upju ieskauts, tāpat kā Bauska atrodas Mūsas un Mēmeles krastos. Kādreiz upe metusi līkumu gar pašām namdurvīm. Tā bijusi tik tuvu, ka ar smago mašīnu teritorijā nevarēja iebraukt, atminas saimnieks. Citās teritorijās līkumaino Virsīti iedzīvotāji sākuši taisnot. Tas sanesis smiltis un pie mājām upīti padarījis tik seklu, ka vasarā ar galošām var pārbrist, stāsta Romualds. Purvaino un dūņaino upes līkumu pie mājām saimnieks pats aizracis, tādējādi sašaurinot upi un paplašinot teritoriju. Tagad tur izveidots labiekārtots stūrītis ar soliņiem un grila vietu. Vasarā, kad sabrauc ciemiņi, uz ugunskura tiek likts lielais zupas katls.
Kādreiz Virsīte bijusi dziļa un līkumaina. Svitenes skolas bērniem sporta stundās tur mācīja peldēt. Paši mājas iemītnieki un viesi pēc pirtiņas, ko saimnieks Romualds apmēram pirms desmit gadiem savām rokām uzcēlis, lēkuši upē atveldzēties. Tagad lēciena laikā vien dubļi un vardes uz visām pusēm pašķīstu.
Tomēr pavasaros ūdens mēdz iziet no krastiem un smeļas iekšā pa garāžas durvīm. Reiz saimnieki atgriezušies no ciemošanās pie dēla Jāņa Ventspilī un atskārtuši, ka pašiem pie mājām «jūra šalc». Virsītes dēļ mājas arī izpelnījušās nosaukumu «Atvari». Arī kaimiņu mājas godājušas ūdenstilpi – blakus ir «Krasti» un «Straumes».
Īpašums ir vērtība
Pirmajā gadā mājai, kurai ir 120 kvadrātmetru liela dzīvojamā platība, bija vien jumts un durvis. Celtniecība ritēja ātri, jo darbos iesaistījās padomju laikā raksturīgie viesstrādnieki no Karpatu puses Ukrainā. «Rezultātu var redzēt tagad,» uzsver saimniece Anita, lūkojoties uz sliktās kvalitātes sienām un griestiem. 1980. gadā māja sagaidījusi kosmētisko remontu. Pirmo ziemu ģimene pārlaida saimniecības ēkā.
Bērni izauguši, bet mazbērni Kitija, Atis, Endijs, Denijs un Sabīne pa reizei ierodas ciemos. Jaunākie trīs biežāk, jo dzīvo turpat Svitenē. Pašlaik «Atvarus» par mājvietu sev atraduši arī sargsuns Rondo, kaķi Nika un Princīts. Joprojām saimniecībā ir vistas un trusīši. Nupat Lieldienu tirdziņā iegādāti 30 mazi broileru cālēni. Kādreiz turējuši septiņas govis. Kad piena uzpircēji sākuši maksāt «kapeikas», govis vairs nebija izdevīgs peļņas avots. Pirms divām nedēļām nokauta pēdējā cūka. «Varētu jau audzēt, bet baigi dārgi. Sivēns maksā 65 eiro, jānodrošina graudi, ēdiens. Izdevīgāk nopirkt veikalā,» stāsta Romualds. Saimniecībā bijuši arī divi zirgi. Mazmeita Kitija bezbailīgi kāpusi ķēves mugurā bez segliem un joņojusi pa laukiem kā bulta, atminas Anita. Kopš mazmeita nedzīvo laukos, pēdējo zirgu Poemu pārdevuši.
Saimniece noteic, ka nezina, kas ar «Atvariem» būs nākotnē. Māja nav piedzīvojusi kārtīgu remontu kopš uzcelšanas. Anita spriež, ka bērni tur neies dzīvot, varbūt mazbērniem noderēs, jo māja un īpašums mūsdienās ir vērtība.
