Atceros neveiksmīgus mēģinājumus Bauskas rajonā atjaunot Latvijas Tautas frontes bijušo aktīvistu kopību. Iniciatīva nebija inspirēta «no augšas».
Atceros neveiksmīgus mēģinājumus Bauskas rajonā atjaunot Latvijas Tautas frontes (LTF) bijušo aktīvistu kopību. Iniciatīva nebija inspirēta “no augšas”. Gluži pretēji – saliedēt domubiedru grupu pirms pāris gadiem vēlējās parasti LTF ierindnieki. Notika dažas sanāksmes, kurās tā arī neviens nespēja pamatot kopības atjaunošanas nepieciešamību. Daži baiļojās, ka tikšanās varētu pārvērsties par nebeidzamu atmiņu vakaru. Citiem šķita, ka nekavējoties vajadzētu doties uz skolām, lai mazinātu “baltos plankumus” skolēnu Latvijas vēstures zināšanās. Nenotika nekas.
Tagad es domāju, ka nekāda darbības programma nebija nepieciešama. LTF kādreizējo biedru grupas mērķis varēja būt skaidrs un nepārprotams – morāla atbalsta sniegšana cilvēkiem, ku ri savulaik bijuši drosmīgi, mērķtiecīgi un dzīvesspara pilni. Valsts vēsturē 15 gadi tāds nieks vien ir, taču katra cilvēka dzīvē šim laikam ir gluži citāda vērtība. Daudzi ir novecojuši, bet citi tā arī nav spējuši pielāgoties jaunajiem nosacījumiem sabiedrībā un cilvēku attiecībās.
Iespējams, ka atmoda kādam ir bijusi mūža skaistākais posms, kam neglābjami sekojis kritiens. Kā bezdibenī, kurā nav ne augstu ideālu, ne dziļu emociju, vienīgi baisa atskārsme: “Es nejūtos nekam un nevienam piederīgs.” Man šķiet, ka to pārdzīvot ir daudz grūtāk nekā sadzīves likstas. Un tas, lūk, ir pierādījums, cik ļoti būtu vajadzīgi domubiedri. Ne jau tādēļ, lai žēlotos vai lūgtu palīdzību, bet gluži vienkārši, lai justu atbalstu. Dažreiz nevajag pat sarunāties, vien ļauties izjūtām, ko sniedz drauga klātbūtne…
Viņus – ierindas tautfrontiešus – 4. maijā neviens neaicinās uz svinīgām pieņemšanām. Lai kliedētu nepiederību nekam un nevienam, viņi ieslēgs televizorus. No ekrāniem lūkosies “dzīves veiksminieki”, kuri izteiksmīgi norunās savu labi izglītoto preses sekretāru sacerētus tekstus par valstiskumu, demokrātiju un Latvijas izaugsmes grandiozajām perspektīvām.
Viņi atcerēsies atmodu, barikādes – visus 90. gadu sākuma svarīgākos notikumus –, tikai cilvēkus ne – tos vienkāršos, neievērojamos, kuriem valstij izšķirošos brīžos savu rīcību pat neienāktu prātā saukt par varonību. Man negribētos, lai kāds šajā dienā justos vientuļš un sāpināts, bet es nezinu brīnumrecepti, kā šīs izjūtas pārvarēt.
