100 gadu jubileju svin Rūdolfs Žamaitis Budbergā.
Brunavas pagasta simtgadnieku saimei pievienojies vēl viens tik dižs jubilārs. 14. jan-vārī, dzimšanas dienā, Rūdolfu Žamaiti sveica pagasta ļaudis un Bauskas novada domes vadība, rīt ciemos ieradīsies meitas ģimene, mazbērni un mazmazbērni. Saņemts arī Valsts prezidenta apsveikums.
Sadzīvo četras paaudzes
Dzīves ritējumā ilggadējā pietura Rūdolfam ir mājas «Nomaļi», kas gadu gaitā labi koptas un uzturētas. Viņš teic, ka garlaicīgi nav juties, jo allaž ir atradies, ko darīt. Tagad par simtgadnieku rūpējas vedekla Lūcija un mazmeita Jolanta, ar kurām kopā vadīta puse mūža. Jubilārs, runādams par vecuma dienām, bilst, ka dzimis laimes krekliņā, apgādāts un aprūpēts. Redzei vairs nav tā asuma, kājām mazāk stipruma. Mājas sievietes zina Rūdiņa paradumus, ievēro tos, saudzē sirmo vīru.
Vidējā un jaunā paaudze rūpējas par sakoptu vidi, kas arī rada labu noskaņojumu. Mazmeita lepojas ar 60 rozēm, kas koši saplaukst vasarā. Jolantas māmiņa Lūcija gādā, lai ģimenei ir veselīga pārtika. «Nomaļi» ir viena no retajām vietām, kur vēl tur gotiņas un saimi nodrošina ar saviem piena produktiem.
Zem viena jumta, kā tas ir bijis senākos laikos, sadzīvo četras paaudzes. Šāds dzīves modelis arī uztur možumu. Mazmazdēls un mazmazmeita gan tagad skolojas Rīgā.
Mazmeitas vīrs Andrejs ieprecējies Brunavas pagasta Budbergā no Jaunsaules un pauž apbrīnu par sievas vectēva prāta gaišumu un darbīgumu. Vēl pirms dažiem gadiem viņš sētā allaž atradis kādu darbiņu. Te malku skaldījis, te redzams, kustoties citviet.
Sēta sadalīta saimnieciskās zonās, un skaistumam ir vieta, kur izcelties. Par bērziem, kas aug aiz loga, jubilārs teic, ka tie jau simtgadīgi. Otrā pasaules kara laikā resnākie koki gan izmantoti zemnīcu iekārtošanai.
Agri pie arkla balstiem
Dzīves ritējumu sirmais vīrs atceras pa gadiem, mēnešiem un dienām. Viņš stāsta par pagājību, nevienā vārdā nesakot, ka bijis grūti, kaut arī vēstījumā var secināt, ka viegluma pietrūcis kopš agras jaunības: «1933. gadā paliku ģimenē vienīgā vīra galva, vajadzēja pie arkla balstiem ķerties.» Bija kopjami pusotra hektāra aramzemes, meža darbi veicami. Rūdījums ticis Rūdolfam un viņa trim māsām.
Kas to pateiks, no kurienes ņemts spēks ģimenes ilggadējībai. Māmuļa nodzīvojusi pāri 90 gadiem, viena māsa sasniegusi deviņus gadu desmitus, divām ir bijis pāri astoņiem desmitiem. Par sievu Alīdu, kuras mūžs iesniedzās pāri 80 gadiem, jubilārs saka: «Nocēlu tepat no kaimiņiem skaistāko meiteni uz pasaules.» Diemžēl abu Rūdolfa dēlu mūžs bijis ievērojami īsāks nekā tēvam.
Budberga atmiņu krātuvēs staro ar jaunības gaišumu, kad dziedāts korī, spēlēts teātris. Budberģietis ar saviļņojumu stāsta par Budbergas pili, kuras skaistā apaļā zāle izcēlusies ar greznu noformējumu un lielisku akustiku. Pēc postījumiem Otrajā pasaules karā skaistā celtne gājusi zudībā, vien parks palicis kā atgādinājums par gleznaino vietu Mēmeles krastā.
Ceļā sešas nedēļas
Kā jau stiprajam dzimumam, jubilāram iezīmīgs ir dienests Latvijas armijā, sakarnieku rotā. Demobilizējies 1939. gadā, drīz pēc tam, kā saka Rūdolfs, sākās juku laiki. Kara noslēguma posmā 1944. gadā viņš iesaukts latviešu leģionā un pārdzīvojis sīvās kaujas Kurzemes katlā. Nav gājis secen izsūtījums uz Sibīriju, kur nācies strādāt smagos darbos. Pārcietis slimošanu, izveseļojies un laimīgā kārtā atgriezies mājās 1946. gadā.
Atmiņā precīzi noturējušies datumi, kad vests projām no Latvijas. Tas bijis 23. maijs. Redzot pa vilciena logu bērzus, vīri dziedājuši «Paliec sveika, baltā bērzu birze!». Ceļā bijis jāpavada sešas nedēļas, mājās atgriezušies mēneša laikā. 16. novembrī bijis Rīgā, no turienes kājām nācis uz savām mājām. Pārradies 18. novembrī, kad Mēmele jau sākusi pārklāties ar ledu.
Būvniecības meistars
Pagājušā gadsimta kolektivizācijas periods, sākot ar mazajiem kolhoziņiem, kuriem brīvdomīgie budberģieši deva nosaukumus bez izteikta politiskā skanējuma – «Rīta blāzma», «Jaunā druva» un «Brīvais arājs» –, Rūdolfam atnesa jaunus pienākumus. Viņš kādu laiku bija brigadieris lauku darbos. Būdams precīzs un zinošs, vēlāk strādājis būvbrigādē. Izveidojoties sov-hoziem un plašāk izvēršoties celtniecībai, viņa roku darbs saglabājies daudzās Brunavas pagasta ēkās – gan dzīvojamās mājās, gan saimnieciskajos objektos. Katru būvi jubilārs raksturo ar kādu trāpīgu detaļu.
Rūdolfa laikabiedrs budberģietis Kārlis Āzis teic, ka celtniecības atbildīgākos darbus varējis uzticēt Žamaitim. Kārlis vēl piebilst, ka celtnieku brigādē bijis daudz vīru, kuriem garšojis sīvais, bet Rūdis allaž zinājis savu mēriņu. Ja šņabīti ieņēmis, tad tikai jubilejas vai svētku reizē. Par apzinīgo darba mūžu Rūdolfs izpelnījies savam laikam augstāko pensiju. Taču pēc pensijas vecuma sasniegšanas vēl desmit gadu strādājis būvbrigādē, pēc tam bijis piena savācējs, kamēr «Labklājībās» slēgts piena savākšanas punkts.
Bez steigas un lielīšanās Rūdolfs pratis veikt visus darbus. Viņam paticis krāt dažādas gudrības, apmierināt zinātkāri. «Praktiskais Latvietis», «Mājas Viesis», ko viņš mīlīgi sauc par «Viesīti», un «Bauskas Dzīve» allaž abonēta un lasīta.
Jubilāra mazmeita Jolanta vectēvam reizēm sacījusi, ka par savu dzīvi viņš būtu varējis grāmatu sarakstīt, tik daudz dažādu notikumu labi saglabāts atmiņā. Patiesi, Latvijas vēstures ritējums atklātos viena cilvēka un ģimenes dzīves gaitās. Tikai pēdējos pāris gadus domās kaut kas aizķeroties, un Rūdolfs to klusām pārdzīvo.
