Bauskas Kristīgajā pamatskolā 13. oktobrī noslēdzās Pateicības nedēļa. Latviešu valodas un literatūras stundās visu klašu skolēni rakstīja esejas par vienotu tematu «Es Tev pateicos par…».
Bauskas Kristīgajā pamatskolā 13. oktobrī noslēdzās Pateicības nedēļa. Latviešu valodas un literatūras stundās visu klašu skolēni rakstīja esejas par vienotu tematu «Es Tev pateicos par…».
Arī vizuālās mākslas un mūzikas nodarbībās bērni mēģināja apjaust pateicības dziļāko jēgu.
Skolotāji Ints Danielsons un Aija Ušerovska 13. oktobrī skolā vadīja Pateicības svētbrīdi. Audzēkņi lasīja Svēto rakstu fragmentus, vienojās piedošanas sveicienā, dalījās svētībā un pateicās Dievam un saviem mīļajiem.
Šajā dienā notika arī eseju vērtēšana. Bez aizkustinājuma šos darbus nebija iespējams lasīt, atzīst skolotājs Danielsons. Publicēšanai «Bauskas Dzīvei» viņš piedāvāja trīs esejas, bet vairāku apceru fragmentus tika nolemts izmantot arī nākamajās lappusēs «Ticības ceļā».
Daba sniedz brīnumu
Pamodos un domāju, ka ir diena, bet atklājās, ka tā ir nakts. Mēness spīdēja tik spoži kā saule, un zvaigznes riņķoja apkārt kā pavadoņi. Naktij atkāpjoties, saules stari pamazām ņēma virsroku. Tie lēnām sāka modināt visu dzīvo radībiņu.
Ieguļoties zaļajā dimanta zālītē, kura bija apklāta ar mirdzošu rasu, redzēju skudriņu saimi mazgājoties ar rasas pilieniem. Tā viņas sāka savu ierasto darbu. Netālu no skudriņām modās citas dzīvās radībiņas – kāpurs, kurš gaidīs vēl vairākus rītus, lai pārvērstos par tauriņu, ierastā ceļā un darbos devās gliemezis, arī zirneklis.
Sākoties dienai, puķes beidzot var atvērt krāšņos ziedu vainagus, bites un lapsenes vākt putekšņus un medu. Kokiem sāk plaukt pumpuri. Tie vēlāk kļūs par smaržīgiem ziedu svečturiem kā kastaņai vai ievai.
Dienas beigās sāka līt smalks lietiņš un visi dzīvnieki slēpās kur kurais. Saule vēl negribēja pazust. Caur smalkajām lietus lāsēm veidojās krāšņa varavīksne ar septiņām spilgtām krāsām. Dzīvniekiem tas bija liels brīnums. Saule norietēja, iestājās gaidītā nakts, un dzīvnieki aizgāja gulēt.
Es pateicos par dabu. Tajā dzīvo daudz sīku radībiņu, kuras ir jāsargā no lielām nelaimēm. Dabai jāpateicas par to, ka tā mums dod svaigu gaisu, arī malku, ar ko mēs varam sildīties.
T. OLAVS, 8. klases skolnieks
Mazs puteklītis lidojumā
Mirklī, kad es ieraudzīju šo jauko dienu, man pasaule nešķita ļauna un negodīga un es jutos kādam vajadzīga. Es tiešām jutos mīlēta.
Kaut arī tā diena bija nomākusies, man viņa bija visskaistākā no visām citām. Kāds gan teiktu, ka tādā dienā nav smaidam vietas.
Bet baltais sniegs mirdzēja visā savā baltumā. Mani samīļoja un teica mīļus vārdus. Es apreibu un apmaldījos šajos brīnumbaltajos vārdos. Es jutos kā princese, kaut arī biju parasta meitene no nabadzīgas ģimenes.
Tagad es tikai apzinos, ka nav atšķirības, vai tu esi bagāts vai nabags, tu esi vajadzīgs visai pasaulei. Dievs priecājas, ka ir ienākusi pasaulē jauna, mirdzoša dzīvībiņa. Tas ir patiešām jauki, ka kāds par tevi rūpējas un uztraucas. Bet daži no mums to neuzskata par svarīgu.
Gribu būt pati sev noteicēja un pati par sevi pastāvēt. Tie, kas par mums rūpējas un uztraucas, mūs mīl no visas sirds. Es pateicos, ka esmu šajā pasaulē. Kaut arī esmu mazs, mazs puteklītis starp lielajiem, bet es jūtos sevis cienīga un liela.
B. LIEPA, 8. klases skolniece
Mātes vārds – tūlīt aiz Dieva
Vecāki – šis vārds ir tik skaists. Māmiņas smaids ir kā puķe, kas atveras. Taču šī puķe ir ļoti trausla kā koka lapiņa cīņā ar vēju. Tā var nolūzt ik mirkli, tāpēc jāsargā un jāaplaista ar smaidu. Tā ir jāiestāda visskaistākajā no skaistākajiem puķpodiem. Laime nav jāmeklē tālumā, jo laime ir mūsu vecāki.
Vai māte ir katra sieviete, kurai ir bērni? Nē, tā domā un izprot tikai dzīvnieki. Māte ir ne tikai dzīvības radītāja, bet ikkatras dzīvības sargātāja. Māte ir dzīvības nesēja un dzīvības devēja. Vārds «māte» liekams tūlīt aiz Dieva, tik liels ir tā saturs.
Visu, kas mums pa īstam derīgs, varam nopirkt par mazumiņu naudas, vienīgi nevajadzīgais pērkams par augstu cenu. Visu, kas patiesi daiļš, nemaz nepārdod, to mums dod Dievs kā dāvanu.
Mums ļauts noskatīties saules lēktos un rietos, mākoņu slīdēšanā pa debesīm, mežos un laukos, jūras varenībā, visā, nemaksājot par to neko. Putni dzied mums par velti, un lauku puķes mēs, garām ejot, varam saplūkt ceļmalā. Nav jāmaksā par ieeju zvaigžņu nakts gaismas zālē. Mēs dzīvojam īsti tikai tik, cik satiekamies ar sevi, savu darbu un saviem mīļajiem. Laimīgas dzīves noslēpums ir būt tam, kas esi, un tapt par to, kas tu spēj būt.
N. CINOVICS, 8. klases skolnieks
