JĀNIM KADIĶIM Bārbelē rīt, 27. augustā, būs pienākusi 65. dzimšanas diena.
JĀNIM KADIĶIM Bārbelē rīt, 27. augustā, būs pienākusi 65. dzimšanas diena.
Jubilāram ar lielāko prieku tīk uzņemt ciemiņus, jo viņš ir strādājis vadošā amatā un arī tagad tā vien gribot satikties ar cilvēkiem. Viesībās jautrību protot sagādāt. Lielākais pārsteigums bijis 50 gadu jubilejā. Gandrīz vai pašā pēdējā brīdī uzzinājis, ka pie viņa gatavojas doties ciemos kupls pulks viesu. Labi, ka paguvis sagādāt cienastu. Svinības izvērtušās lieliskas. Kopš tā negaidītā pārsteiguma arī Jānim amats ir rokā. Ja kādam no viņa bijušiem kolēģiem gaidāma apaļa jubileja, sazvana pārējos un kuplā skaitā ierodas apsveikt. Tādos brīžos Jānis uzņemas galveno runu, to viņš ir pieradis teikt, jo ar dzīvesbiedri Austru 16 pāriem bijuši vedēji.
“1968. gadā nopirku “Moskviču”. Toreiz reti kuram bija automašīna. Iespējams, tāpēc mani ņēma par vedējtēvu,” smaidot secina Jānis. “Prieks, ka gandrīz visi mūsu pāri dzīvo saticīgi,” lepojas bagātais vedējtēvs. Arī pašam ar sievu kopdzīvē rit jau 43. gads. “Man ir grūti saprast, kā citi vīrieši tik bezatbildīgi spēj pamest ģimeni, kurā aug bērni,” teic J. Kadiķis.
Dēls Agris dzīvo Limbažu rajonā. Meita Sandra par tēvu piebilst: “Atceros, bērnībā ar brāli nedaudz pārdzīvojām, ka tētim tik reti ir brīvs laiks, lai mūs aizvestu izklaidēties. Cirka izrādes bija viņa vājība, uz tām gan regulāri braucām. Toties tagad tētis no visas sirds ziedojas mazbērniem. Ved viņus uz dažādiem sporta svētkiem, lutina ar paša gatavotiem našķiem. Mazbērni no rīta pat uz skolu mēdz iziet agrāk, lai varētu ieskriet pie vectēva ko gardu apēst.”
“Ko citu darīsi, ja daudz gribas ēst, tad jātaisa,” piemetina jubilārs. Jānis labprāt uzņemas piepildīt pagrabu ar konserviem, ievārījumiem un marinētām sēnēm. “Kāpēc gan apgrūtināt sievu ar šiem darbiem, ja viņai tā nav sirdslieta, bet man tas ļoti patīk?” prāto gaviļnieks.
“Tētis ir ļoti perfekts un precīzs. Viņš mapītē ir sakrājis dažādas receptes. Ja tur ir rakstīts, ka jāpieber viena ēdamkarote, tad tieši tik viņš pieliek. Gadās, ka, mielojoties kādā kafejnīcā, tētim iegaršojas kāds ēdiens, viņš nekautrējas un iet jautāt recepti,” atklāj atvase
J. Kadiķis nedaudz nožēlo, ka senāk neesot sevi saudzējis fiziskā darbā, tas tagad atsaucoties uz veselību. “Atmiņā, kad no Staļģenes pirmo reizi braucu uz Bārbeli, bija grūti atrast, kur ir centrs, viss kokos ieaudzis. Kad strādāju par kolhoza priekšsēdētāju, tika uzceltas nozīmīgas ēkas. Tagad, braucot cauri Bārbelei, gribas pievērt acis un neskatīties uz pamestajām ēkām. Toreiz tā rāvos, lai viss taptu, tagad citiem daudz kas nav vajadzīgs,” secina gaviļnieks.
