Autobusu pieturas nojumē iestatīts reklāmas plakāts, kurā aicina jauniešus izvēlēties pedagoga profesiju. Lielākā daļa skolotāju Latvijā ir vecumā virs 50 gadiem, jaunajai paaudzei viņi drīzumā jānomaina.
Šis ir kārtējais piemērs, kā valsts izsaimnieko naudu, nevis novēršot iemeslus, bet gan aicinot kāpt uz tā paša grābekļa, kur cietuši citi. Patiesībā Latvijā cilvēku ar pedagoga izglītību ir ļoti daudz. Pieļauju, ka divreiz vai trīsreiz vairāk par skolās strādājošajiem.
Reiz pats Misas vidusskolā par pedagogu strādāju astoņus gadus. Šajā laikā izglītības iestādē darbu sāka vairāk nekā desmit jaunu skolotāju. Tagad izglītības jomā strādā tikai divi.
Kāpēc tā? Sabrukušas ilūzijas. Augstskolās studentiem cenšas iepotēt ideju par gaismas nesēja nozīmīgumu tautā, par skolotāju īpašo misiju. Darbu sākot, jaunietis saņem mazu atalgojumu, agresīvu un nicinošu skolēnu attieksmi un zemu vērtējumu no apkārtējiem: «Dzīvo misijas vārdā!»
Mūsdienu jaunieši, atšķirībā no valdības, situāciju vērtē ar skaidru skatu. Skolēni, kas piedalījās Ēnu dienā, stāstīja, ka viņus neuztrauc skolotāja profesijas specifika – nenormēts darbdienas ilgums, strādāšana mājās, piespiedu tālākizglītība. Ja audzēkņi redz, ka nodarbe ir aizraujoša un ar karjeras izaugsmes iespējām, viņi to izvēlas.
Iemesli, kāpēc skolotāja darbs ir tik nepopulārs, nav noslēpums. Valdība rīko kampaņas, pieprasa papildu atskaites un runā par izglītības prioritāti budžetā. Taču skaidrības par plānotajām reformām un papildu finansējumu nav. Kamēr prioritāte valdīs tikai vārdos, bet ne darbos, jauno skolotāju vairāk nekļūs.
