Dzimtenes nozīmi ļoti labi zina tie, kuri 25. marta pēcpusdienā pilsētas Tautas namā atcerējās jaunākai paaudzei neapjaušami tālos 1949. gada pavasara notikumus.
Dzimtenes nozīmi ļoti labi zina tie, kuri 25. marta pēcpusdienā pilsētas Tautas namā atcerējās jaunākai paaudzei neapjaušami tālos 1949. gada pavasara notikumus.
Mums nereti jautā: “Vai ticējāt, ka atgriezīsities dzimtenē?” Jā, kopš tā paša brīža, kad lopu vagonus drebulīgi ieraustīja lokomotīve, purinādama uz ātrumā samestās iedzīves sēdošos. Mēs ticējām, ka tas gluži vienkārši nevar būt uz visiem laikiem.
Atceres pēcpusdiena sākās ar valsts himnu, kas mūsu paaudzi allaž skar līdz dvēseles dziļumiem. Šai izjūtai neļāva norimt Bauskas 1. vidusskolas teātra grupas “Fantāzija” dalībnieki ar skolotājas Sandras Rumbas iestudētu literāri muzikālu uzvedumu. Arī tajā galvenā bija ticības tēma – gan Visuvarenajam, gan katram sev. “Es sākšu šo dienu ar mīlestību sirdī, un es zinu, viss man izdosies.” Šie vārdi nav sveši arī simtiem izsūtīto, jo pretstatījums – ļaunums pret ļaunumu – uzvaru nenes nevienam. Īpaši silti un izjusti skanēja Sintijas Keišas un Marekas Purenas solo un dueti.
Par sevi lielajā pasaulē stāstīja Svitenes pamatskolas bērni, skolotājas Dainas Burcevas sagatavoti. Uzvarēt ļauno un būt visa labā turpinātājiem – tāds bija mazo svitenieku solījums.
Gaišo noskaņu uzturēja arī Misas tautas nama sieviešu vokālais ansamblis, kuru daudzi klātesošie dzirdēja pirmoreiz un bija patiesi pārsteigti par sniegumu, kas neapšaubāmi ir arī ansambļa vadītājas Olgas Černišovas nopelns.
Nav grūti iegaumēt 1949. gada 25. martu, sacīja pilsētas Domes priekšsēdētāja Ārija Gaile, bet izteica šaubas, vai nākamās paaudzes tik dziļi izjutīs savas tautas vēsturi. Jau kuro gadu piedaloties šādos sarīkojumos, viņa vērojusi jauniešu distancēšanos no traģiskajiem notikumiem pirms 60 un vairāk gadiem.
Sarīkojuma viešņa, Sibīrijas sniegus bērnībā izbridusī Saeimas deputāte un diplomāte, Sandra Kalniete un viņas tēvs vēlāk akcentēja koncertā gūto gaišo noskaņu. Ja mums ir šādi skolu jaunieši, par nākotni nav jāraizējas, teica ciemiņi. Savukārt “Fantāzijas” dalībnieki sacīja paldies S. Kalnietei par emocionālo vēstures stundu, ko viņa ietilpināja piecpadsmit minūtes garajā stāstījumā.
Daži izvilkumi no tā. Visvairāk neatkarības sešpadsmit gados padarīts, vācot un apkopojot represijās cietušo atmiņas, par ko pateicība pienākas Okupācijas muzejam un Valsts prezidentes izveidotajai vēsturnieku grupai. S. Kalnietes grāmata “Ar balles kurpēm Sibīrijas sniegos” jau tulkota deviņās valodās.
Viņa no augstām tribīnēm paudusi viedokli, ka nacisms un komunisms ir vienlīdz noziedzīgi totalitārie režīmi. Tas izsaucis negaidītu reakciju visā pasaulē un veicinājis diskusijas par vēstures interpretāciju. Nākamā dienā pēc viesošanās Bauskā S. Kalniete devās uz Milānu, lai runātu par sākušos procesu – divu atšķirīgu Eiropas vēstures izpratnes pārskatīšanu un apvienošanu.
Politiķe uzskata, ka darāmā vēl daudz. Latvijā nav grāmatu, mākslas darbu, kas stāstītu par Latvijas neseno vēsturi – emocionāli, ar mākslas spēku. Nav uzcelta nacionāla mēroga piemiņas vieta. Pagaidām tā bijusi tikai pašvaldību, kā arī privātpersonu iniciatīva.
Sandra Kalniete ir pārliecināta, ka reiz notiks komunisma Nirnbergas tiesa, kaut arī simboliska, bet nozīmīga.
S. Kalniete klātesošos aicināja atbalstīt Valsts prezidenti V. Vīķi-Freibergu un parakstīties par referenduma rīkošanu, “ja vien nevēlamies, lai mūs vadītu cilvēki ar apšaubāmu reputāciju”.
Politiski represēto kluba “Rēta” dalībnieks Jānis Zemtautis savā uzrunā savija mūsdienu politiskās aktivitātes ar represiju laiku, paužot šaubas, vai pēc Latvijas un Krievijas parakstītā robežlīguma nesāksim vēsturi no baltas lapas. Taču arī viņš sakāmo nobeidza ar optimisma devu, piesaukdams mūsu tautas dārgumus un lūgdams svētību mūsu bērniem.
