Migla blāva pavīd rudens rītā. Esmu pamodusies. Pirmā salna uz zāles stiebra, kas lūko pēc silta, mīļa. Saule atņirdz savus zobus un saka: «Beigusies pasaka…» Salna iekož pirkstos kā asaka.
Smeldzīgi kliedz dzērvju kāsis. Ko tās saka? Vai tām kāds mājās palikt liedz? Laiks tās uz spārniem projām nes. Laiks kļūst vecs. Uzmet Rudeni uz pleciem un nes. Uz siltāku zemes pleķi. Kur no debesīm pil saules sveķi.
Septembris ir vienreiz gadā. Un nu jau tas nolikts malā. Gulbji to uz spārniem ņēmuši un slēpuši, lai pirms ziemas saliem tiktu svētīti.
Uzarti lauki. Svētelis staigā. Un skrejošajā laikā pazudis kā kaķēns maisā. Laiks plaisā. Atkal dzērves klaigā. Kā vasarā baigā.
Abrā rūgst dienas un sekundes rit. Cilvēces pulkstenis uz priekšu rāmi tikšķ. Sirdsapziņa klusē, kamēr pulksteņa rādītāji pulsē.
Uz gājputnu spārniem nosēžas laiks. Kā par mani smaidošais mātes vaigs. Tas nav vairs tik svaigs. Ārā manāms rudenīgs gaiss. Rudens lapa akli smaida un no gājputniem dāvanu gaida…
