Kādu laiciņu strādāju «Bauskas Dzīvē». Pirms darba žurnālistikā biju pārliecināta, ka cilvēku prāti nav pārpildīti ar aizspriedumiem un vispārpieņemtiem lozungiem par žurnālista profesiju, taču jo tālāk eju pa šo taku, jo zemāk brilles krīt, atsedzot patieso ainu.Esmu ievērojusi, ka, pasakot savu darbavietu un nodarbošanos, ir iespējamas trīs reakcijas: «O, izklausās interesanti!», «Uzrakstīsi arī par mani?», un visai bieži jūtu skarbo realitāti, kad cilvēki izvairās no plašsaziņas līdzekļu pārstāvjiem, it īpaši, ja redz viņu rokās piezīmju bloknotu, diktofonu vai fotoaparātu. Taču šādā brīdī, gūstot pozitīvu lādiņu, man atmiņā ataust humoristiskais raksts, ko reiz lasīju amerikāņu interneta vietnē: «Ko tev vajadzētu zināt, pirms sāc satikties ar žurnālistu?»Kā nozīmīgākais punkts tiek minēts, ka žurnālisti spēj izdibināt lietas, jo, saprotiet, mums tiek maksāts par to, lai «raktu» dziļi, atklātu noslēpumus un bristu cauri nepatikšanām. Tāpēc, ja kāds domā, ka spēs ko noslēpt ilgi, kļūdās. Brīdī, kad mēs tēlojam pārsteigtu sejas izteiksmi, kad kāds saka: «Studiju laikā filmējos ārzemju porno», mēs JAU to zinām. Mēs katru dienu pavadām, nošķirot faktus no izdomājumiem un klausoties sabiedrisko attiecību speciālistu slavas dziesmās. Tomēr nedomājiet, ka cilvēki, kas ir mūsu dzīvē, esat mazāk svarīgi par darbu, gluži vienkārši darba ir pārāk daudz.Televīzija ir radījusi tēlus, ar kuriem ikdienā žurnālisti tiek salīdzināti. Man uzjautrinošākais šķiet Klarks Kents, kas, noņemot brilles un noraujot apģērbu no sava perfekti iedegušā ķermeņa, spēj pārvērsties par Supermenu un glābt tavu pēcpusi no ķibelēm.
