Bauskas pils muzejā 28. novembrī pils galvenais krājuma glabātājs Jānis Grūbe vadīja Senā dzīvesveida skolas pasākumu «Kaujas stratēģija».
Apmeklētāju bija ļoti maz, ieradās pārsvarā šīs jomas interesenti. «Gribu paklausīties, ko akcentē kolēģi,» sacīja Kārlis Dambītis, Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas pasniedzējs, kurš vada kara mākslas nodarbības un strādā muzejā. «Tagad ir citi ieroči, daudz atšķirību, bet konceptuālā ziņā daudz nav mainījies,» uzsvēra speciālists. Viņš atklāja, ka mācībās pašlaik izšķir aptuveni
150 karadarbības formātus un ir vērts mācīties no vēsturiskās pieredzes.
J. Grūbe stāstīja par ieroču un kara mākslas pārmaiņām no 16. gadsimta līdz 18. gadsimta sākumam. Šajā laikā aktīva darbība notika Bauskas pilī, un karadarbība 18. gadsimtā beidzās ar pils saspridzināšanu. Ieroči mainījās no arkebūzām uz musketēm un tālāk uz kramenīcām. Sākumā kājnieku attiecība karaspēkā bija divi pīķneši pret vienu strēlnieku, beigās šaujamieroči bija gandrīz visiem. Citādāki kļuva lielgabali – sākumā to stobrus kala no plāksnēm, vēlāk atlēja no bronzas un čuguna. Mainījās pielādēšanas ātrums, taktiķi meklēja jaunus risinājumus, kā karaspēku izkārtot kaujas laukā.
Pēc teorētiskās lekcijas bija iespēja apskatīt Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā glabātos 16. gadsimta beigās un 17. gadsimta sākumā gatavotos šaujamieročus, iepazīt ieroču pielādēšanu. Tolaik bija nepieciešama īpaša atslēga, lai uzvilktu atsperi, tā grieza ratu, kas deva dzirksteli. Tiem, kas iepazinuši mūsdienu ieročus, grūti iedomāties, ka agrāk šaušana bija tik sarežģīta.
