Īsti neticu interneta aptaujai, kuras rezultāti rādot – vairāk nekā puse ekonomiski aktīvā vecuma iedzīvotāju neatbalsta bēgļu uzņemšanu Latvijā. Tas neliekas loģiski, jo šī vecuma grupa ceļo, tātad ir redzējusi dažādas zemes un sabiedrības, dažādu nāciju un rasu pārstāvjus, runā svešvalodās un ir iemācījusies kaut vai profesionālo pienākumu dēļ sazināties un apspriesties ar citiem cilvēkiem.
Neticu arī, ka bēgļus bojāejai karā piekristu atstāt mūsu vecākā paaudze. Vēl ir dzīvi gana daudz ļaužu, kas atminas okupācijas režīmu un deportācijas bezcerību, kā arī veiksminieki, kurus pašus tikai ar to, kas mugurā un pie rokas, savā zemē uzņēma zviedri, norvēģi, vācieši, angļi, amerikāņi utt. Šie cilvēki pilnībā izbaudījuši, ko nozīmē iejusties svešā zemē un apstākļos, kā sadraudzēties ar aizdomīgajiem un salīgt mieru ar naidīgajiem.
Ja nu tomēr kādam ir bail no tumsnējā pulciņa, kas drīz varētu kļūt par mūsu līdzcilvēkiem, ieteiktu izmantot atlikušo laiku, lai citādo iepazītu. Daudz laika un naudas neatņemtu brauciens uz Stokholmu, kur var sastapt ļoti dažādus cilvēkus. Atgādināšu, ar kādu lepnumu blondie zviedru līdzjutēji starptautiskās sacīkstēs uzgavilēja savas valsts āfrikāniskās ārienes skrējējam, kas ziemeļu zemē uzaudzis kā savulaik adoptēts bērns. Laba vieta dažādu ieražu izpētei ir Londona, un nu jau arī pie mums var apmainīties receptēm ar ķīniešu ģimeni un krodziņā papļāpāt ar Irākas studentiem.
Pirms nopelt un noliegt nepazīstamus cilvēkus, būtu vismaz pieklājīgi ar viņiem aprunāties. Tas ir labākais ceļš, kā iemācīties nebaidīties no svešiem ļaudīm un no nezināmā vispār.
