Nesen bija iespēja sarunāties ar kādas kultūras iestādes vadītāju, kurš vienlaikus kļuvis par nevalstiskas organizācijas dibinātāju, lai iegūtu vairāk iespēju pildīt savu misiju. Citādi to nosaukt nevar.Runa ir par kultūrvēsturisko mantojumu – senām ēkām, mākslas darbiem, vides objektiem utt. Neraugoties uz, manuprāt, vidējam pilsonim pietiekami labo informētību par nekustamā īpašuma jautājumiem, īsti nebiju aizdomājusies, kādas vērtības esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm. Naudā tās mērāmas vairākos desmitos miljardu latu. To apzinoties, viegli saprast, ka, piemēram, seno ēku saglabāšana un pareiza atjaunošana nav tikai knauzerīgu zinātnieku apsēstības izpausme, bet veids, kā piepildām ar jaunu dzīvi savu vēsturisko atmiņu.Citās Eiropas valstīs, piemēram, Lielbritānijā vai Spānijā, dzīvot senā ēkā ar garu, notikumiem bagātu vēsturi ir liels gods. Vienlaikus gan tās saimnieks, gan sabiedrība apzinās, ka tāda māja ir ne tikai īpašnieka, bet arī visas kopienas vērtība. Arī Latvijā ir pašvaldības, kuru vadītāji izprot mantojuma saglabāšanas vajadzību un izdevīgumu. Vai kādam ceļotājam, ja vien viņš nav nelabojams padomjlaika filmas «Vieglu garu» apbrīnotājs, ienāk prātā apskatīt Pļavnieku vai Purvciema «guļamrajonu»? Nē, visi grib redzēt Kuldīgas šaurās ieliņas ar iemūrēto upīti un citu pret citu atslējušos namiņus. Tātad mantojums ir pārdodams kā noskaņas bagāta, unikāla lieta.Zemgaliešiem pārmet pārmērīgu pragmatismu, tomēr mūsu pašvaldību attieksme pret mantojumu par to neliecina. Gan Bauskā, gan Iecavā ir vēsturiskas vietas, kuras, gudri atjaunotas, būtu rādāmas tūristiem ne sliktāk par Ventspils ostas apkaimi. Tomēr Iecavā vecās slimnīcas vietā neuzbūvēja buma kastīšnameļus tikai tāpēc, ka iejaucās sabiedrība. Bauskā vecpilsētas sakopšanā vairāk paļaujas uz privāto iniciatīvu. Kam īsti jānotiek, lai tautas kalpi un algotie darboņi beidzot uzņemtos atbildību par visai sabiedrībai piederošajām vērtībām?
