Pulksteņa rādītāji sāka savu gaitu.
Pulksteņa rādītāji sāka savu gaitu. Zvana skaņa brīdināja – pagājusi pirmā stunda. Kāda tā bija? Mazais bērns, kas bija tikko izkāpis no smilšu kastes, atvēris lielos zināšanu vārtus ar burtu un ciparu atslēgām, pirmo reizi ar sīkiem solīšiem devās pa lielajām cementa kāpnēm ar ābecīti pie rokas. Tika iegūti pirmie draugi, pirmās uzticības personas. Nebēdnība bērnam bija pieķērusies pie labās rokas kā otra ēna.
Pulkstenis uzsmaidīja un skaļi sauca: «Viens, divi, trīs, četri!» Jā, laiks aizskrēja ātri, pat nemanot! Mazais bērns ar smaržīgiem narcišu, maijpuķīšu pušķiem beidzis pirmo ceļa posmu, lai sāktu jaunu, daudz nopietnāku cēlienu. Piedzīvojumi, skolotājas… Pavisam kaut kas cits! Pamatskolas sākumu no sākumskolas norobežo «Ābecīšu» izlaidums ar pirmajām lielajām svinībām mazā bērna dzīvē.
Tā cita pēc citas paiet stundas. Pulkstenis nemaz nedomā apstāties, tas nav viņa dabā. Mazais bērns no raibās kleitiņas, sandalītēm un pinkainām biželēm ir izaudzis. Sirdī mājo pirmās jūtas, vilšanās, cerības un sapņi.
Vai pamanīji – tikko dzeguze kūkoja devīto reizi? Milzīgi ziedu pušķi, grāmatu kaudzes, uztraukuma pilni rīti, pirmie nopietnie pārbaudes darbi, lai noteiktu, cik augstu zinību kalnā esi uzkāpis. Otrais izlaidums – robeža no pamatskolas uz vidusskolu. Atkal kaut kas jauns. Citas sejas, citas vajadzības. Viss ir citādāks, daudz interesantāks un dziļāks.
Pulkstenis smaidīdams steidzas uz priekšu. Drīz, pavisam drīz tas sitīs divpadsmito reizi. Šajā laikā ielikts stingrs dzīves pamats. Ir strādāts, ir izvirzīts mērķis, sākta dzīves veidošana sev vēlamā virzienā. Apkārt sapulcināti tuvi cilvēki. Sasniegta ilgi gaidītā pilngadība.
Divpadsmit! Tikko Pulkstenis savā nelokāmajā ritmā noskaitīja līdz divpadsmit. Viss. Vairs neko nevar glābt.
Pulkstenis nerimstas un sāk skaitīt minūtes uz trīspadsmito stundu. Pagājis viens aplis. Pulkstenis un laiks neļauj mums apstāties. Ir laiks doties nākamajā aplī.
G. KUIVA, Skaistkalnes vidusskolas 12. klases audzēkne
