Iedomāsimies sevi laivā kā airētājus. Viens airis – darbs, otrs – ticība. Ja irsimies tikai ar vienu, stāvēsim uz vietas, ar abiem strādājot – cits rezultāts.
Iedomāsimies sevi laivā kā airētājus. Viens airis – darbs, otrs – ticība. Ja irsimies tikai ar vienu, stāvēsim uz vietas, ar abiem strādājot – cits rezultāts. Tāpat arī ikdienas dzīvē bez darba un bez ticības neiztikt. Ar šādu līdzību Aglonas bazilikā savu stāstījumu noslēdza gide Elvīra. Biju tur šajā nedēļas nogalē, un Aglonas pagasts man patika, un Elvīra man patika, jo viņā ir darbīgums un ticība. Turklāt ticība visplašākajā nozīmē, ne tikai reliģiskā. Jebkurā darbā ir jātic tam, ko veic. Ticība ir attieksme.
Aglonas bazilikas kora skolā Elvīra ir arī grāmatvede. Kora bērni, protams, bija Dziesmu svētkos Rīgā, un mūsu gidei tā gribējās uzzināt, kā viņiem tur klājas: “Jūs tuvāk galvaspilsētai, varbūt dzirdējāt viņus dziedam?” Man bija tik žēl, ka nebiju viņus dzirdējusi un ievērojusi… Tagad epasta vēstījumos gan izlasīju, ka Aglonas bazilikas kora skolas 5. – 9. klašu korim piešķirts Zelta pakāpes diploms, tāpat kā mūsējiem – Bauskas 1. vidusskolas jauktajam un Vecumnieku mūzikas skolas meiteņu korim. Ar šiem bērniem un jauniešiem strādāts, ticot dziesmas garam, un “zelts” rokā.
Dziesmu svētkos meiteņu koru finālskatē Latviešu biedrības namā vairāki korīši nāca publikas un žūrijas priekšā, tērpušies krāsainos T-krekliņos un baltos svārciņos vai biksēs. Nebija slikti, tā jauneklīgi vai bērnišķīgi. Bet tad dziedāt iznāca Vecumnieku meitenes… Garās, baltās kleitās, kas šūtas, it kā nedaudz tautastērpu stilizējot. Neslēpšu, man pirmajā brīdī, salīdzinājumā ar iepriekšējo dziedātāju tērpiem, šie izskatījās vismaz dīvaini. Protams, kad Vecumnieku meitenes sāka brīnišķīgi dziedāt, man jau bija pilnīgi vienalga, kas viņām mugurā.
Un tomēr… Kāpēc pēkšņi šie atšķirīgie tērpi? To arī jautāju dziedātājām. “Mums jau arī ir T-krekliņi. Bet šī skate taču ir tik svarīgs un liels notikums! Ticam, ka tas nav T-krekliņu līmeņa pasākums. Arī ar šiem tērpiem mēs rādām savu attieksmi pret dziedāšanu konkursa finālā,” tā savu nostāju izteica Vecumnieku mūzikas skolas meitenes. Tad es sapratu, ka reizē ar izpratni par mūziku un dziesmu diriģenti ir audzēknēm iedevuši arī šo otru airi – ticību un attieksmi.
Plūdos un knišļu uzbrukumos cietušo Dienvidlatgales reģionu un to iedzīvotāju atbalstam valdība varētu paredzēt aptuveni 1,6 miljonus latu. Tā beidzot vienojušies vairāki ministri. Bet valdības sēde, kur to visu varētu tiešām apstiprināt, paredzēta tikai 12. jūlijā. Parēķiniet, cik ilgs laiks pagājis kopš plūdiem Latgalē!
Tajā pusē pati tikko aci iemetu. Viegli jau no malas vērot un kritizēt, bet Krāslavā un rajonā, manuprāt, posts liels. Nekāds atbalsts gan nebūtu jāgaida, lai, piemēram, pilsētas parkā nopļautu līdz jostas vietai augošu zāli. Izskatās, ka ļaudis taipusē jau abus airus pazaudējuši… Taču paputinātās zemnieku sētas pašas vien tur galā netiks. Vai tiešām valdībai mazajā Latvijā, lai reāli palīdzētu, vairāk nekā divus mēnešus jāgudro – piešķirt vai nepiešķirt līdzekļus? Tā ir tikai vienaldzīga attieksme pret Latgales pusi, nekas cits.
Kas tepat Bauskā, Mūsas krastā? Kaut kad zāli nopļāvuši, bet tā arī nesagrābtu atstājuši. Kad tai jaunā zāle jau cauri izaugusi, klāt 1. jūlijs un Latvijas veterānu sporta spēles… Pāris dienas pirms tām beidzot zāli grābuši. Taču ikviens varat iedomāties, kāds “skaists” skats pļaviņai upmalā… Tā arī baušķenieki diemžēl demonstrējuši savu paviršo attieksmi pret darbu, ar vienu airi vien īrušies.
