Nesaproti tu, kāda ir īsta dzīve, – tā pirms pāris gadiem man nīgri norādīja paziņa rīdziniece.Mūsu saruna ātri apsīka, jo mani mīļākie temati tolaik bija kāpjošie energotarifi un atjaunojamo resursu izmantošana. Viņas runas vijās ap iedzeltenas ievirzes plašsaziņas līdzekļos apdziedātajiem Latvijas pīļu dīķa labprātīgi mazmainīgajiem «VIPiem» (‘ļoti svarīga persona’ – angļu «very important person» – red.), to «pārtijām» (ballītēm – red.), «tripiem» (izbraucieniem – red.), drēbītēm, žurciņām utt. Tās bija viņas darbavietas – lietišķu funkciju valsts aģentūras – ierastās sarunas. Šajā valstī viss ir «boring» (‘garlai-cīgi’ – red.), viņa teica, es katru mēnesi lidoju uz Amsterdamu tusēt, mums tik labas algas!Sastapu viņu pirms mēneša un teju nepazinu – mati atauguši, nagi vienkrāsaini, mugurā džinsi un blūzīte, ne vairs korsete ar izspiestiem daiļumiem, potīšu mežģus nomainījušas kedas. «Esi kļuvusi bagāta?» minēju. Viņa pasmaidīja kā atvainojoties, laikam atminēdamās mūsu neizdevušos «tusēšanu», un tā kā atviegloti paziņoja, ka pēc nedēļas braucot uz Angliju – strādāt, varbūt pavisam. Izrādījās, aģentūras vairs nav, vai arī tā veikli transformēta par citu iestādi, un paziņa šajā procesā izkritusi no ratu pakaļas. Dažus mēnešus nodzīvojusi pie vecmāmiņas laukos. Nu bezdarbnieces pabalsts beidzies, abi ar draugu, kas jau pusgadu Anglijā, jo pērn atlaists no bankrotējušas ražotnes, nolēmuši apvienot spēkus. Kā tad ar īsto dzīvi? «Tā ir tur, laukos, kur cilvēki apstrādā zemi, darbina ražotnes, skolo bērnus, kopj dārzus… Rīgā dzīvojot, to nesaprot.» Jādomā, ka ministrijās un aģentūrās ātri piemirstas, kas patiesībā maksā tās labās algas. Un vai būs, no kā tās iekasēt, ja visi, kas nerada rosības ilūziju valsts iestādēs, aizbrauks uz Angliju…
