3. ROMĀ GRŪST PRIEKŠSTATI. (Sākums laikraksta 13. un 27. oktobra numurā). Roma man sagādāja izmisumu. Gribējās visu redzēt, gribējās izjust jūsmu par šo unikālo pilsētu.
3. ROMĀ GRŪST PRIEKŠSTATI
(Sākums laikraksta 13. un 27. oktobra numurā)
Roma man sagādāja izmisumu. Gribējās visu redzēt, gribējās izjust jūsmu par šo unikālo pilsētu. Bet neko nepaspēju un neizjutu. Droši vien jāpiekrīt pašu romiešu teiktajam, ka šo pilsētu nevar iepazīt un iemīlēt īsā laikā. Pirmais iespaids vienmēr ir nelabvēlīgs, lai tam tiktu pāri, Romā jāpadzīvo ilgāk. Vajadzīgs laiks, ilgs laiks, lai saprastu un iemīlētu Romu.
Tā nav Venēcija, kura raisa mīlestību no pirmā acu uzmetiena. Roma ir smagnēja, milzīga, pilsēta bez grācijas… Manas fantāzijas, iztēle un iepriekšējie priekšstati sagruva.
Akmeņi, kam pieskārusies Kleopatra
Divi brīži cēzaru pilsētā, pāvestu pilsētā vai tā sauktajā mūžīgajā pilsētā apbūra. Viens brīdis bija pastaiga gar Kolizeju, Kapitoliju un apstāšanās pie Trevi strūklakas pulksten sešos no rīta. Otrs – iespēja skatīt Mikelandželo griestu gleznojumu Siksta kapelā.
Agrs rīts Romā, kad ielas un mūri vēl nav saules pārkarsēti, kad vēl nav sākusies tūristu drūzmēšanās, ir vislieliskākā iespēja netraucēti izjust šo pilsētu. Kolizeja vārti gan slēgti, un nevar skatīt vergu un lauvu cīņu arēnas, patriciešu ložas. Bet īstenībā es to pat nevēlētos. Esmu pie celtnes, kas glabā sevī 19 gadu simtu vēsturi, staigāju pa akmeņiem, pāri kuriem ratos traukusies Kleopatra, Marks Antonijs… Pēkšņi šo vēsturiskās realitātes izjūtu pastiprina zirga pakavu dipoņa un ratu rība… Vai tiešām? Nē, īstenība prozaiska – kāds vīrs sāk darbdienu un, zirgu iejūdzis, dodas uz tūristu pulcēšanās vietām, lai tos vizinātu un pelnītu sev iztiku.
Strūklaku ūdens veldzē tūristus
Ja esat Romā, apskatiet brīnišķās strūklakas, kur ūdens plūst no grezniem marmora un bronzas darinājumiem. Piemēram, no laivas Spāņu laukumā. Visiespaidīgākā ir Trevi strūklaka, kur visam pāri paceļas valdnieks Neptūns… Romas strūklaku ūdens ir dzerams, tas joprojām tek no pazemes avotiem un gadu simtiem vecas ūdens sistēmas (ceļotājam to der zināt, vismaz dzeramais par dārgu naudu nav jāpērk). Trevi ūdeni malkot mums arī ir ekskluzīva iespēja, jo dienas laikā šaurajā laukumiņā ap strūklaku ir cilvēku pūļi, tik brīvi šeit ir tikai sešos no rīta… Jo citu trako te nav, mūsu grupiņa vien. Par šo vienreizējo iespēju – rīta dzestrumā un klusumā skatīt pilsētu – latviešu tūristi var pateikties savai nabadzībai. Pēc astoņiem no rīta par iebraukšanu Romā ar autobusu jāmaksā, bet nekur nav teikts, ka jāmaksā par nakts un agra rīta stundām.
Mikelandželo apliecina dzīvi
No pilsētas drūzmas, skaļuma un karstuma iemūkam Vatikāna muzejā (ieejas maksa nav par ziedojumiem, kā varbūt sliecamies domāt, tās cena 18000 liru, kas ir ap pieci lati). Šajā skrējienā cauri Itālijai vairs nebūs citas iespējas redzēt Renesanses meistaru oriģināldarbus. Īstā reize parādīt dēlam Mikelandželo un Botičelli ģenialitāti Siksta kapelas sienu un griestu gleznojumos.
Kapela man šķita neliela, iztēlē domāju to plašāku. Abats Pjērs, rakstnieka Emīla Zolā romāna «Roma» varonis, to pirmoreiz skatot, jutās laimīgs, jo kapelā tajā brīdī sastapis tikai trīs vai četrus tūristus. Man šādas laimes nebija – simti tūristu, lai arī viņi tikai čukstēja, – murdoņa milzīga. Bet vistraucējošāk skanēja ik pa brīdim skaņas pastiprinātājā dzirdamais: «Ievērojiet klusumu!». Un tas atkārtojās itāliski, angliski, vāciski, krieviski…
Mēs, atgāzuši galvas, pētām Mikelandželo dzīvi apliecinošo griestu gleznojumu, kamēr sprands sāk sāpēt. Kā viņam sāpēja, to gleznojot četrus gadus… Viens viņš ar to tika galā. Simtiem kvadrātmetru lielu, kailu griestu mūri apgleznot tā, ka vēl pēc 500 gadiem cilvēki izjūt emocionālu pacēlumu, šo darbu uzlūkojot.
«.. ietverta vesela filosofija, visi cilvēka likteņi te bija atainoti – pasaules radīšana, vīrieša un sievietes radīšana, grēkos krišana… Cilvēka ķermeņa spēka un daiļuma godināšana.. mēs redzam dzīvību un dabiskumu.» Aptuveni tā Siksta kapelas griestu gleznojumu raksturo E. Zolā «Romā» un viņa aprakstam tas atbilst.
Vatikānā zūd ilūzijas
Un tomēr Vatikāna muzejā atkal zuda ilūzijas. Lai tiktu līdz Siksta kapelai, divarpus stundu nepārtrauktā tūristu drūzmā nācās iet un iet cauri Vatikāna muzeja desmitiem un desmitiem zāļu un galeriju. Apbrīnas cienīgi mākslas darbi, ar neizsmeļamām bagātībām pieblīvētas zāles, jā, tieši pieblīvētas. Neko normāli aplūkot nevari, jo esi iespiests cilvēku pūlī. Un tad pienāk brīdis, kad kļūst fiziski nelabi no greznuma un tās bagātības, kas burtiski gāžas virsū. Tās ir Vatikāna bagātības. Dažādu tautu talantīgu un nepavisam ne bagātu cilvēku radītas.
Jā, te darīts viss, lai akcentētu cilvēka niecību, lai izceltu katolicisma varenību. Un man zūd ilūzijas par katolicismu. Kāda likteņa ironija! Tieši šeit, Vatikānā, katolicisma citadelē, man tās tiek sagrautas. Jo te es redzu katolicisma gadsimtiem ilgo cenšanos pēc vispasaules iekarošanas un varas. Tieši te es redzu šo krustu un zobenu. Nejūtu, ka tā būtu dvēseles reliģija, ne arī to, kā vārdā bija nācis Jēzus, – lai aizstāvētu nabagos un pazemotos, lai viņus mīlētu.
(Nobeigums sekos)
Fakti
Uz septiņiem pakalniem guļošās Romas šūpulis kārts Palatīna kalnā, kura virsotnē, pēc leģendas, Romuls dibināja savu pilsētu. Tas noticis 753. gadā pirms Kristus. Mūžīgā pilsēta dzīvo savu 27. gadsimtu.
1870. gadā Roma kļūst par apvienotās Itālijas galvaspilsētu.
1929. gadā no jauna tiek dibināta baznīcas valsts – Vatikāns, kas atrodas Romā un ir pasaulē vismazākā valstiņa.
Mūžīgajā pilsētā mīt trīs miljoni iedzīvotāju.
